Bija mazliet skumji noskatīties, ka mūsu novada skolu koru skatē piedalījās tikai trīs skolu kori. Precīzāk būtu teikt, ka lielākās novada skolas koris un divi apvienotie pamatskolu kori. Nav pareizi laikam teikt, ka skate – skolēnu dziesmu un deju svētku koru repertuāra apguves konkurss. Ak, nu kurš šito sarežģīto penteri izdomājis?
Bet ne par to stāsts. Atceros savus skolas laikus – es skolēnu dziesmu svētkos piedalījos divas reizes: pirmo reizi ar Galgauskas pamatskolas kori, vēlāk ar Gulbenes 1. vidusskolas kori. Atceros skates, kurās bija ļoti sīva konkurence, prātā nāk arī lielākais sasniegums tolaik un arī tagad, ko savās atmiņās pieminējis arī Gulbenes 1. vidusskolas mūzikas skolotājs un kora diriģents Paulis Galejs, kad mūsu vidusskolas koris izcīnīja iespēju piedalīties lielajos koru karos Latvijas Universtātes Lielajā aulā. Nu ko tur par veciem laikiem, pārfrāzējot literatūras klasiķi Rūdolfu Blaumani, gandrīz vai jāsaka, bet tomēr – tolaik koris bija katrā skolā.
Diriģents Mārtiņš Sirmais mūsu kolēģiem no “Bauskas Dzīves” intervijā saka, ka arī šodien korim būtu jābūt katrā skolā. Var tikai piekrist M.Sirmajam – lai kā mēs mīlam sportu, basketbolu, futbolu spēlē visā pasaulē, bet dziesmu svētki ir tikai Baltijā. Tā ir tik sena un unikāla tradīcija, un tik nozīmīga mums. Tā ir arī kas vairāk nekā tikai tradīcija, ja atceramies vēl neseno dziesmoto revolūciju pirms vairāk nekā 30 gadiem – Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. Dziesma tolaik bija spēks, ierocis, kas palīdzēja izcīnīt neatkarību.
Bet tagad bērni negribot dziedāt. Vispār domāju, ka grib dziedāt, tikai citās formās: ansambļos, kā solisti, arī koncertos un sociālajos tīklos dziedot līdzi populāriem mūziķiem, tad kāpēc ne korī? Kaut kā man šķiet, ka pie vainas tā saucamā “skola 2030” jeb kompetenču izglītība, kas neparedz kora dziedāšanas stundas. Latvijā izglītības vadlīnijās koris nav nekāda prioritāte. Ja jau bija skaidri signāli, ka koru skaits skolās krītas jau pirms pandēmijas, nerunājot par to, ka pandēmijas laikā dziedāšana korī kļuva gandrīz vai krimināli sodāma, manuprāt, iesaistītajiem kultūras un izglītības politikas virzītājiem tomēr vajadzēja rīkoties.
Varbūt arī pie vainas pašu skolu izvirzītās prioritātes? Nupat nesen mēs “Dzirkstelē” rakstījām, cik populāri ir skolēnu mācību uzņēmumi. Skaidrs, ka naudu bērni iemācīsies nopelnīt, un tas ir ļoti vajadzīgs, tāpat ir vajadzīga, piemēram, akcija “Sporto visa klase”, bet arī koris ir vajadzīgs. Ak, kā derētu akcija “Dzied visa klase”! Ja sāks tagad, tad līdz nākamajiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem noteikti būs saradušies jauni kori.
