“Mēs runājām katrs par savu, bet sapratāmies,” tā mūsu acumirklīgu sarunu citiem reiz komentēja kādreizējais “Latvijas Pasta” šefs, kad viņš vēl nebija šefs. Laika upe no tā brīža nav pārtraukusi savu tecējumu, ieraujot mūs savos atvaros un laipni atkal izmetot krastā. Un tā ik pa brīdim. Nav jābūt fantastam, lai eksistenciālā pieredze liktu saprast: mēs katrs dzīvojam savā realitātē un tās visas pastāv paralēli un vienlaikus. Tāpēc patiesība nav tikai viena vienīgā. Svarīgākais laikam ir respektēt citam citu un prast veidot tiltus.
“Dzīve ir gara, mūžs ir īss,” ausīs ieskanas populāras dziesmas vārdi. Mans tētis Jāzeps mīl šo frāzi atgādināt. Kad biju jauna, domāju – pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas cilvēka dzīve beidzas; nav vērts dzīvot tālāk. Tagad, kad būšu nodzīvojusi vēl otrus trīsdesmit, atcerējos sevi agrāko. Laikam biju jaunības kulta pieritēja. Pielikt punktu plaukumā – tas ir vilinoši. Pamest dzīves skatuvi skaisti… Ir daudzas populāras personības, kam tas tīši vai neviļus ir izdevies. Viņi mūžam paliek jauni. Man tāds ir vienaudzis, dziesmu autors un izpildītājs Viktors Cojs, kurš šo zemi pameta 28 gadu vecumā. Tikpat vecam sirds pārstāja pukstēt dzejniekam Klāvam Elsbergam. Un arī viņa vārdabrālim, manam dēlam. Un tajā brīdī es itin nemaz vairs neuzskatīju, ka tā vajag. Tomēr jaunībā cilvēks grib, lai viņa dzīve būtu “kā zibens cirtiens”, kā reiz paudis dzejnieks Ojārs Vācietis.
Šodien bieži no jauniem cilvēkiem dzirdu vārdus: “Es nekad nebūšu vecs/veca.” Arī vārdus: “Es te ilgi palikt netaisos. Es jau visu esmu piedzīvojis/piedzīvojusi.”
Un patiešām pamet šo pasauli pāragri daudzi jauni cilvēki, kas ir pārgalvīgi, eksperimentē ar sevi, ar substancēm, ar pasauli, sabiedrību, mīļajiem.
Izdzīvo dzīvi kā zibens cirtienu, līdz apnīk, kļūst neinteresanti. Un tad atveras vārti uz viņpasauli. Sāp. Esmu bijusi tik daudzu jauno cilvēku bērēs…
Ko no tā visa var secināt? Pasaule kļūst arvien neprātīgāka un ierauj jaunās sirdis, jaunos prātus šajā neprātā. Ne visus, protams, bet daudzus. Taču zinu vienu – mūžībā aizsauktie tur, citā pasaulē, aizlūdz par mums, saviem mīļajiem. Ticu tam. Tāpat kā saku paldies sev un visām tām mātēm, kuras nekad, arī vissmagākajos brīžos, nepārtrauc mīlēt savus nepakļāvīgos bērnus, kamēr viņi ir šeit. Pēc tam to darīt būs par vēlu.
– Diāna Odumiņa
