Vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā “Labvēlīgais tips” dziedāja: “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs.” Zīmīgi. Nu jau ir pagājuši pilni astoņpadsmit gadi, kopš esam šo valstu saimē. Tā sacīt, esam stiprinājuši mūsu valsts drošību, neatkarību un iekļāvušies visos ar to saistītajos procesos. Tomēr par to, vai esam saprasti un pazīstami, mani māc šaubas. Nupat pavadīju dažas dienas pašā Eiropas sirdī – Briselē. Šoreiz gan nevis Eiropas Parlamentā, bet Eiropas Komisijā, kas, vienkāršiem vārdiem sakot, ir šo divdesmit septiņu valstu izpildvara. Jā, tur mūs pazīst, taču kādā Briseles suvenīru veikalā pārdevējs man uzdeva jautājumu: “Kur tāda Latvija ir?”
Diemžēl Eiropas Komisijā par to, ka tiek izprastas mūsu vajadzības, kurām vajadzētu sekmēt valsts un līdz ar to katra tās iedzīvotāja labklājību, es pārliecību neguvu. Daudzās lekcijās tiešām zinoši un gudri cilvēki mums stāstīja par viņu darbības pamatprincipiem, šobrīd ļoti aktuālo migrācijas politiku, Eiropas Savienības budžetu un dažādu fondu darbības principiem. Dīvaini, bet klausījos tiešām ar interesi un sapratu, ka katram mūsu iedzīvotājam ko tādu vajadzētu dzirdēt. Tomēr, kā jau visā politikā, uz jautājumiem tika atbildēts piesardzīgi, un dažkārt pat aplinkus piedevām katrs no lektoriem neaizmirsa piebilst, ka sarunām ir informatīvs raksturs un nav ieteicams atsaukties uz teikto. Kā saprotu, šo praksi labprāt ir pārņēmušas ļoti daudzas mūsu valsts iestādes, un “cilvēks parastais” dzird tikai to, ko saka tas, kuram ir ļauts runāt. Tas ir skumji, jo viedokļu atšķirība un strīdi saprāta robežās ir vajadzīgi, lai sasniegtu maksimāli pareizo rezultātu.
Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta aizvien zaļākam dzīvesveidam, un tā ieviešanai tiek tērēti milzīgi līdzekļi, taču arī šeit saskatāmi dažādi šķēršļi, jo finansējums tiek dots konkrētiem mērķiem, kas dažkārt mūsu valsts iedzīvotāju vajadzībām neatbilst. Labi vēl, ka daudz kas pie mums nonāk direktīvu veidā un valsts pati var noteikt veidu, kā sasniegt uzstādīto mērķi. Savukārt regulas dalībvalstīm ir jāpilda bez jebkādām atkāpēm, un te nu mums nav, kur sprukt – patīk tas vai ne. Ja mēs to zinātu, saprastu un tajā visā kaut cik iedziļinātos, tad strīdu un pārmetumu būtu mazāk. Jā, Eiropa mūs māca dzīvot, bet ļoti daudz ko var izlemt tepat uz vietas, un ieguvējam ir jābūt katram iedzīvotājam.
– Gatis Bogdanovs
