Nupat svinējām Eiropas dienu. Tiesa, gandrīz nemanāmi, jo lielākās cilvēku daļas interese vismaz mūsu valstī bija piesaistīta šī paša datuma notikumiem, kuri saistās ar uzvaras dienu un visu to, kas šajā nedēļā notika Rīgā. Ja Eiropu mēs uzskatām kā pasaules daļu, tad svētki jāsvin Eirāzijas kontinenta rietumu daļas daudzajām valstīm, ieskaitot pamatīgu Krievijas daļu. Tomēr tā nav, un ar šīm svinībām mēs saprotam Eiropas Savienības dalībvalstu svētkus, kuri veltīti mieram, vienotībai un savstarpējai palīdzībai Eiropā. Veicu jau pērn uz šiem svētkiem iecerēto mājasdarbu un izlasīju vēsturisko Šūmaņa deklarāciju. Saprātīgs vīrs bijis tas Francijas ārlietu ministrs. Cilvēkiem saprotamā valodā, īsa (aptuveni viena lapa) un ar cerībām uz izaugsmi un turpmāku karu novēršanu. Varu teikt, ka pagaidām tas strādā. Bet, ja šādu pašu deklarāciju kāds rakstītu mūsdienās, tad diez vai ar vienu sējumu tiktu cauri. Būt Eiropas Savienībā, nenoliedzami, ir ieguvums, it sevišķi mazāk attīstītām valstīm, tomēr tas reizēm arī sarežģī mūsu kopējo dzīvi. Lai tiktu pie kaut mazas karotītes no lielā krējuma poda, mums ir jāpierāda, ka mums to vajag. Ar projektiem, atskaitēm pieprasījumiem un termiņiem. Un tieši tā, kā norādīts, un tikai šim mērķim. Dažreiz tas pat liek meklēt risinājumus, kas balansē uz šmaukšanās robežas. Vienmēr tā nav, tomēr reizēm man šķiet, ka Eiropa naudu dala ar brīvu roku, piedevām vēl ar kreiso, jo tiek apstiprināti projekti, kuri man nav izprotami. Pat tādi, kuri skar tikai pārdesmit cilvēkus, bet galvenais, ka tiem jēgu neredzu. Bet no otras puses – varbūt vajag tikai stiprākas brilles, lai saskatītu labumu, ko gūst nu kaut vai viens cilvēks.
Mēs šo ceļu izvēlējāmies tālajā 2003.gadā un jāsaprot, ka 27 valstu korī jācenšas turēt vienu melodiju un solisti var būt tikai daži ar labajām balsīm. Mēs esam izpildījuši prasītos kritērijus un kļuvuši par vienu no vienotās Eiropas valstīm. Tagad mums atliek baudīt to, ko viņa mums sniedz, bet piecām valstīm, kuras šobrīd kandidē uz iekļūšanu “ģimenē”, vēl sarežģīts ceļš priekšā. Tiesa, pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš briti pametuši šo saimi, bet attiecību noregulēšana rit joprojām un savu dzīvi viņi ir sarežģījuši. Tāpēc Eiropas lielajiem vīriem un sievām novēlu nesarežģīt dzīvi sev un citiem un izpausties vienkārši kā Šūmanis tālajā 1950.gadā!
– Gatis Bogdanovs
