Ko un cik daudz – to neviens nepateiks, bet summa noteikti būtu bijusi iespaidīga. Šoreiz runa ir par Latvijas lēmumu kā kandidātvalstij kopā ar Zviedriju pieteikties rīkot 2030.gada olimpiskās spēles. Šāds lēmums mani, maigi sakot, pārsteidza, kaut arī dalība tajās būtu tikai “renes” sporta veidu sacensības – kamaniņas, bobslejs un skeletons. Jā, mums ir Siguldas trase, bet, ja kādreiz tur esat bijuši, tad saprotat, ka diez ko pievilcīgi tur neizskatās un diez vai viss atbilst mūsdienu tehniskajām prasībām. To noteikti saprot arī Latvijas sporta vadība, taču tas netraucēja riskēt un pieteikties, lai arī mēs būtu sporta dzīves galvgalī kā olimpisko spēļu rīkotāji. Kādreiz teica: “Iedod ideju, gan naudu atradīsim!” Manuprāt, šis teiciens ir kā kulaks uz acs šai situācijai.
Katru dienu mēs dzirdam, ka naudas trūkst, kaut kam nepietiek līdzekļu un jādomā, kā ietaupīt. Bet te pēkšņi mēs esam uz zaļā zara un varam atļauties ko tādu! Un tas viss prestiža vārdā, jo nekādu ieguvumu es vairāk nesaskatu. Būtu pārveidota trase, noteikti kādas jaunas būves, bet ko ar to iesākt pēc tam? Protams, kaut kas atlēktu apkalpojošajām jomām, kaut kas celtniekiem, bet, saprotot to, kā pie mums iet ar būvniecību, atkal būtu neapmierinātie, visādas apstrīdēšanas un viss ievilktos.
Nevaru sevi nosaukt par cilvēku, kas aktīvi seko līdzi sporta norisēm, bet no minimālajām ziņām saprotu, ka ar “renes” sporta veidiem mums sāk iet plāni. Visticamāk, arī tam trūkst naudas, un, ja grib būt elitē, tad tas ir vairāk nekā dārgi. To pierādīja arī pirmais Pasaules kausa posms, kur dalībnieku skaits bija graujoši niecīgs. Un, ja jau nav, kas brauc, tad kā pēc tam noslogot šādu būvi un infrastruktūru? Par šādu jautājumu noteikti ir aizdomājušies daudzi, un veselais saprāts teic, ka “nē” ir daudz pārliecinošāks par “jā”. Es pat teiktu, ka tas uzkurina tautu. Neviens pedagogs vai mediķis negribēs skatīties sacensības, saprotot, ka viņiem naudas pietrūkst, bet te pietiek. Tas ir tāpat, kā kratīt sarkanu lupatu bullim deguna priekšā.
Rīkot svētkus nav lēts prieks, un to saprot katrs. Taču katrs rēķinās, cik var atļauties saviem svētkiem. Tad šoreiz sanāk tā, ka kāds lemj par svētku rīkošanu mūsu vietā, bet par visu kopējiem līdzekļiem. Zviedrija ar partneri Latviju tomēr nepretendēs uz 2030.gada spēļu rīkošanu, un labi vien ir, ka šoreiz nesanāca. Varbūt citreiz, kad dzīvosim labāk. Sporta svētkus skatīsim savos televīzijas ekrānos no valstīm, kas to var atļauties.
