Šonedēļ laiks ir pārāk karsts un karsta arī politiskā dzīve Latvijā. Tagad beidzot var priecāties tie, kas visu laiku klaigāja, ka “Kariņa-Levita režīms” ir jāgāž. Nav gan saprotams īsti, ko ar vārdu “režīms” izprot tā sabiedrības daļa, kas “dzied” kopā ar politiķiem populistiem, bet nu ironiskā kārtā tiešām “Kariņa-Levita ēra” Latvijas politikā beigusies. Runas par premjera atkāpšanos, protams, gaisā cirkulēja jau pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas, jo ilgi jau droši vien tādas attiecības kā sunim ar kaķi ar koalīcijas biedriem no “Apvienotā saraksta” nevarēja pastāvēt, pagali piemeta arī “nacionāļi”, kuri acīmredzami “rūga” jau ilgāku laiku. Par “nacionāļiem” gan man bieži netop skaidrs, ko šie politiķi vispār grib panākt, izdarīt, sasniegt sev atvēlētajā laikā Latvijas politikā. Protams, ir svarīgi stāvēt par savām vērtībām, bet ar tām vicināties jebkuros apstākļos, manuprāt, arī nav izeja, jo politika taču ir kompromisu māksla.
Savukārt “Jaunā Vienotība” kompromisu izcili pieprot, jo solis ar jauno premjera kandidāti Eviku Siliņu ir diezgan gudrs taktisks gājiens. Vispār tā interesanti, vai koalīcijas nesaskaņas tiešām ir saistītas tikai ar Kariņu kā premjeru, nevis ar “Jaunās Vienotības” kopumā īstenoto politiku, jo šobrīd redzams, ka E.Siliņa varētu apmierināt gandrīz visas puses, un viņa arī varētu kļūt par premjeri. Laiks rādīs, kā veidosies jauna vai paliks vecā koalīcija, bet pagaidām pat opozīcijas lielāki šovu taisītāji neko īpaši par E.Siliņu nesaka. Viņa nav pārāk plaši pazīstama lielai daļai sabiedrības, taču pēdējā laika koalīcijas sarunās, pārstāvot “Jauno Vienotību”, bija redzama bieži arī medijos. Skaidrs, ka viņai ir pamatīgas zināšanas un arī pieredze valsts darbā, īpaši rūdījums, darot darbu kā premjera K.Kariņa parlamentārajai sekretārei, šajā Saeimas sasaukumā arī kā labklājības ministrei. “Delfi” raksta, ka E.Siliņa ir no “Zatlera meitenēm”, jo karjeru politikā pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka tieši Zatlera reformu partijā. Un, kā zināms, toreizējais prezidents Valdis Zatlers rosināja atlaist 10.Saeimu. Tas, manuprāt, savā ziņā runā par viņas reputāciju un vēlmi uz pārmaiņām valsts labā. Ja E.Siliņu ievēlēs, viņa būšot otrā sieviete premjere. Šī ziņa man bija pārsteigums, pat nebiju pamanījusi, cik maz sievietēm 30 gadu neatkarības laikā ir bijis uzticēts vadīt valsti.
Jāpiemin arī kāds interesants fakts – E.Siliņa ir gandrīz mūsu novadniece, jo viņas dzīvesbiedra saknes ir Lejasciemā.
