Kad medijos parādījās ziņas, ar kādām situācijām sastopas Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi, kuriem bija jākārto eksāmens latviešu valodā, liekas – kā var būt tik daudz klupšanas akmeņu! Piemēram, aizsūtīt kļūdainu vēstuli cilvēkam, ka eksāmens nav nokārtots, bet pēc tam izrādās, ka tomēr ir nokārtots. Iespējams, bija arī otrādi. Skaidrs, ka te var dabūt sirdstrieku. Protams, arī vēl citas problēmas, ka cilvēks vairs nevar veselības stāvokļa dēļ pārvietoties un nevar arī saņemt rehabilitologa atzinumu par to, jo speciālisti nav pieejami. Tad ierēdņi, kas nespēj atbildēt uz cilvēku jautājumiem, ir grūti sazvanāmi un tā tālāk.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka latviešu valoda mūsu valstī ir jāzina, un skaidrs, ka tādām likuma normām bija jābūt jau sen – par to nav šaubu. Pašsaprotami arī, ka mēs vairs nevaram paciest, ka ir tādi Krievijas pilsoņi, kas pārņemti ar šovinismu un neuzskata par vajadzīgu valodu mācīties, kaut nodzīvojuši te vairākus desmitus gadu. Taču visus cilvēkus nedrīkst mest pār vienu kārti, tieši tāpēc vajadzēja plānu, kā dažādās situācijas risināt, jo mēs, kas sevi uzskatām par civilizētu sabiedrību, taču negribam pret cilvēkiem izturēties tāpat, kā to dara Krievijā vai Baltkrievijā, un diezin vai arī gribētu piedzīvot, ka pie Latvijas-Krievijas robežas robežsargi pārstumj vecus, nespējīgus cilvēkus.
Ko īsti domāja politiķi, kad pieņēma Imigrācijas likuma normu? Kur tad bija plāns, kā to īstenot dzīvē? Jāsecina, ka nekā tāda, visticamāk, nebija, vairāk nostrādāja saukļi, ka valoda jāzina. Kam gan būtu šodien par to šaubas? Mēs ievēlam parlamentu – likumdošanas varu un gaidām no tās kvalitatīvu darbu. Politiķiem jābūt skaidram redzējumam, kā likuma normas īstenos dzīvē. Tad sabiedrībai nebūs nepatīkamu pārsteigumu, ka politiķi pēdējā brīdī pirms normu spēkā stāšanās nolemj veikt grozījumus, kas paredz Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem vēl divus gadus kārtot latviešu valodas pārbaudi, lai varētu legāli turpināt uzturēties Latvijā.
Un vēl – man vienmēr licies diezgan dīvaini, ka Latvijā tik labi darbojas princips “valsts valstī”, ar to es domāju pašvaldības, kuras dara, kā grib. Tāda ir Kurzemes pusē un ir arī Latgalē. Pašvaldības tomēr pārstāv valsts varu uz vietas, un valsts vara ir tiesīga noteikt, kas pašvaldībām jādara sabiedrības integrācijas jomā, lai situācija Daugavpilī un Rēzeknē nebūtu tāda, kāda tā ir šodien.
