Pagājušajā nedēļā akcijai “Baltijas ceļš” bija jau 35.gadadiena. Lai arī toreiz biju vēl bērns, kurš mācījās pirmajās klasēs, bet atminos, ka par to runāja mājās, televīzijā, un jau toreiz bija apjausma, ka tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs un Baltijas valstīm svēts pasākums. Akcija Baltijas valstīs notika 1989.gada 23.augusta vakarā, kad apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās un veidoja apmēram 670 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. Domāju, ka ikviens zina to, ka akcija bija sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem notikumiem, no kuriem cietusi Latvija, Lietuva, Igaunija. Iedzīvotāji šajā akcijā ar savu attieksmi nosodīja Baltijas valstu pretlikumīgo iekļaušanu Padomju Savienībā un prasīja brīvību. Mērķis visiem bija kopīgs: Baltijas valstu neatkarības atgūšana. Tā bija miermīlīga akcija. Nenoliedzami, Baltijas ceļš bija kopības spēks, solidaritāte starp Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Toreiz 1989.gada augusta laikrakstā “Dzirkstele” bija lasāma publikācija: “1989. gada 23 augustā “Baltijas ceļā” mūsu rajona ļaudīm bija iedalīts uz Valmieras-Rūjienas ceļa posms no Sauļiem līdz Rencēniem. Pēc aptuveniem aprēķiniem no mūsu rajona Valmieras pusē atradās apmēram 1000 cilvēku, kuri tur ieradās ar 20 autobusiem un vairākiem desmitiem vieglo mašīnu. Nevaru runāt par visu “Baltijas ceļu”, taču tur, kur atradās daļa no mūsu rajona ļaudīm (sinolieši, lizumnieši, gulbenieši), dzīvajā ķēdē nebija pārtraukuma. Tā ka arī šinī ziņā savu rajonu kaunā vis nelikām.” Toreiz to laikrakstam teica Latvijas Tautas frontes Gulbenes rajona nodaļas valdes loceklis Juris Zeibārts.
Atminoties Baltijas ceļu, katru gadu dažādās vietās Latvijā tiek rīkoti arī simboliski atceres pasākumi, koncerti vai arī skrējieni, šogad bija “Izskrien Baltijas ceļu 2024”, vai vēl aicinājums nosūtīt pastkartīti un tamlīdzīgi. Diemžēl Gulbenes novadā vismaz pēdējos gados nenāk prātā, ka būtu organizēti simboliski atceres pasākumi. Lai arī zinām, ka vēsture sniedz vērtīgas mācības, tā palīdz attīstīt arī kritisko domāšanu. Vēstures notikumi ir jāstāsta, par to ir jārunā un jāskaidro visu laiku, īpaši jaunajai paaudzei, kura, ņemot vērā šī laika modernās tehnoloģiskās iespējas, aug un veido savu dzīves uztveri dažādas informācijas pārbagātībā. Savukārt analizēt un izvērtēt šo informāciju ne katram ir pa spēkam.
