Eiropas Komisijas ikgadējais ziņojums “Izglītības un mācību pārskats 2024” vēsta, ka Latvijā priekšlaicīgi mācības pārtrauc mazāk jauniešu nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Pērn Latvijā 7,7 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem bija pārtraukuši mācības priekšlaicīgi. Priekšlaicīgi mācības skolā Latvijā biežāk pamet puiši (10 %) nekā meitenes (5,5 %). Vienlaikus lauku teritorijās priekšlaicīgi mācības pārtraukušo jauniešu īpatsvars joprojām ir augstāks – 9,5 %, teikts pārskatā.
Vēl 12.klasē nezināju, par ko mācīties, taču vēlāk mēģināju stāties divās fakultātēs. Izvēlējos to, kurā tiku budžetā, – tik vienkārši. Man patika mācīties bakalaura studijās, bet maģistrantūrā man ļoti gribējās studijas pamest. Mana mamma ieteica to nedarīt, un esmu priecīga par to, ka man ir šāda izglītība, taču es pilnībā izprotu vēlmi neturpināt izglītību. Kad mācījos vidusskolā, man šķita, ka arodskolas ir tikai tiem, kuri nevar noturēties vidusskolās vai ģimnāzijās, bet tagad es ieteiktu arodskolu savai meitai. Atceros, ka pavīdēja doma, ka es varētu nevis iet studēt universitātē, bet mācīties par krāsotāju. Varu derēt, ka man tagad būtu daudz vairāk līdzekļu, jo man būtu stabils darbs visu šo gadu laikā. Pēc maģistrantūras es devos Eiropas brīvprātīgajā darbā, un es to iesaku ikvienam jaunietim! Jūs iemet lielajā dzīvē, un pēkšņi visi rozā burbuļi pārsprāgst! Ir jāizdzīvo svešā valstī un jāapgūst daudzas prasmes. Tagad šo programmu sauc par Eiropas Solidaritātes korpusu un tajā var pieteikties jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Izmantojiet šīs iespējas, izaiciniet sevi, un, mīļie vecāki, ļaujiet bērniem rast savus ceļus!
Mana meitiņa, viņai gan ir tikai seši gadi, teica, ka viņa, kad izaugšot liela, būšot pārdevēja. Mana pirmā reakcija bija vēlme viņai skaidrot, ka mācoties var dabūt labāk apmaksātu darbu un tādu, kurā vari justies brīvāk, taču tad es sevi apstādināju, jo arī es esmu dzirdējusi: tev ir kas jāsasniedz, ir jābūt kādam statusam, tu nevari strādāt šo “zemo” darbu! Atskārtu, ka savam bērnam nevēlos nodot šo mantojumu, kuru ir dzirdējuši tik daudzi no mums. Es savam bērnam gribu parādīt iespējas, iemācīt atbildību un rūpes par sevi. Bet pēc tam, lai kādu izvēli arī bērns izdarītu, neiejaukties tajā. Es gribu, lai viņa izaug brīvāka nekā mana paaudze, kura ir tendēta uz salīdzināšanu un “mērīšanos ar sasniegumiem”.
Atceros, kāda sieviete man teica, ka es jau esot vecmeita savos 24 gados. Man toreiz nebija ne kavaliera, ne bērna. Toreiz laikam pārdzīvoju, bet tagad man šķiet, ka es pusi savas dzīves varēju vairāk baudīt, nekā uztraukties par to, ko domā citi. No šī paaudzes sloga es gribētu atbrīvot manu bērnu, un, lai arī mums, vecākiem, gribas mūsu bērniem to labāko, mūsu pienākums ir bērniem parādīt iespējas, nevis uzspiest tās. Ir grūti to teikt, bet katrs bērns nāk šajā pasaulē, lai sagrautu vecāku un viņu paaudzes ilūzijas par to, kā tad pareizi ir jādzīvo. Mēs pārāk bieži neieklausāmies tajā, kas pareizi būtu mums, bet gan tajā, kā izskatītos pareizāk no malas.
