Pirmdien, kad galvaspilsētai tika piesolītas apokaliptiskas lietavas un spēcīga vēja brāzmas, es biju ceļā uz Rīgu. Agri. Gaidīju autobusu Gulbenē, Blaumaņa ielas pieturvietā. Lai nenokavētu, biju atnākusi ar laika rezervi. Piesteidzās vēl kāda braukt gribētāja – jauna dāma – ar kafijas krūzi rokās un vienā rāvienā izstāstīja gandrīz vai visu savas dzīves stāstu. Par vietējo ir kļuvusi nesen. Pārcēlusies uz Gulbeni no galvaspilsētas kopā ar dzīvesdraugu. Noīrējuši māju. Bez tualetes. Toties apkurināmu. Dārza māju. Īrējamu dzīvokli nav varējuši atrast. Draugs darbu atradis ātri. Strādā uzņēmumā. Viņa pilsētā nav varējusi atrast neko sev piemērotu, tāpēc meklējusi citus variantus. Un atradusi Siguldā. Tagad katru dienu brauc autobusā uz darbu un pēc tam atpakaļ uz Gulbeni. Ir apmierināta. Strādā veikalā. Apmeklējusi Gulbenes pilsētas svētkus, bet uz “Boney M” koncertu biļeti par 15 eiro uz cilvēku viņa un draugs nolēmuši nepirkt principā. “Mana pieredze ir tāda, ka nekur citur Latvijā pilsētas svētkos mūzikas grupu koncerti cilvēkiem nav par maksu,” viņa teica.
Sagaidījām autobusu. Nospriedām, ka būs jācenšas izgulēt to miegu, kas nolaupīts, agri ceļoties. Tā arī izdarījām. Izkāpu Rīgā. Tiešām stipri lija, bija vējš, lauzti koki. Redzēju, kā cilvēki no laba prāta paši novelk koku nost no ceļa brauktuves pie sabiedriskā transporta pieturvietas. Ik pa brīdim garām aizsteidzās glābēju vai ātrās palīdzības automašīnas. No šļakatām nebija glābiņa. Kājas ūdenī, un lietussargi neko daudz nelīdzēja, jo vējš cilvēku rokās tos locīja, kā iepatīkas.
Sagaidīju sev vajadzīgo galvaspilsētas satiksmes autobusu. Apsēdos. Man pretējā solā kundze manos gados uzrunāja mani krieviski. Smaidīga. Sak, ir gan laiciņš, bet nekas. Bijusi ceļā uz pareizticīgo baznīcu, lai izsūdzētu grēkus, taču līdz turienei nav tikusi. Pa ceļam kāds pasaucis apliecināt cieņu un paņemt uz krūts glāzīti. Nav varējusi atteikt. Un piebilda: “Būtu labāki laika apstākļi, mēs abas arī varētu saskandināt.” Biju pieklājīga. Muļķīgi smaidīju. Sieviete stāstīja, ka gaida dēlu, kurš pēc piecām dienām pārbrauks no Londonas. Tad jau gan viņa alkohola lietošanai pielikšot punktu.
Kad sasniedzu savu galamērķi – slimnīcu, redzēju, ka arī tur jucekli radījusi vētra. Datorsistēma manā klātbūtnē tur nojuka trīs reizes. Gaidot rindā savu kārtu, slimnīcā pavadīju stundas četras. Un tomēr neko nenokavēju.
