Tikai un vienīgi aizgājējam, jo paust pretēju viedokli, strīdēties, vai censties pārliecināt to ir pilnīgi bezcerīgi. Visos pārējos gadījumos mēģināt ir vērts un tas notiek visur – darbā, uz ielas, mājās. Teicienam “tikai strīdos dzimst patiesība” ir sava jēga. Ja vēl tam visam piepluso klāt mūsu bieži piesaukto vārda brīvību, tad pierādīt savu taisnību ir gandrīz vai svēts pienākums. Plašākā nozīmē šo argumentāciju mēs izprotam kā tiesības brīvi paust savu viedokli jebkurā situācijā un par jebkuru tēmu, turklāt ne tikai privātās sarunās, bet arī publiskajos tīklos. Te gan jāņem vērā, ka ne vienmēr tas ir labākais risinājums un sekas nav paredzamas. Ja domas nesakrīt ar darba devēju – vari palikt bez darba, ja ar laulāto – tad palikt bez vakariņām. Bet, ja emocijas tiek noturētas zem kritiskā līmeņa, tad viss ir kārtībā, un gudrais jau laikam vienmēr paklusē. Tomēr mēs visi jau vēlamies pateikt to pēdējo vārdu ar domu, ka tad ir gūta uzvara un manis paustais viedoklis ir bijis tas pareizākais, tāpēc ar to paklusēšanu reizēm tā ir, kā ir.
Ar ko tad atšķiras diskusija no strīda? Ar balss tembru un toni, kādā notiek saruna, vai ar to, ka nākamais jau runā, kad iepriekšējais nav pabeidzis iesākto teikumu? Laikam jau viss kopā. Piemēram, pazīstamā žurnālista Jāņa Dombura diskusiju raidījums “Kas notiek Latvijā?” vai Anetes Bērtules “Šodienas jautājums” pēc “Panorāmas” – nu grūti tos nosaukt par diskusiju raidījumiem. Patiesībā jau publiski strīdi, un labi, ka ir kas reizēm pārtrauc ar kādu jautājumu vai vārdiem, ka “mūsu laiks ir iztecējis”. Šeit gan pēdējais vārds nav tas noteicošais, jo etiķete prasa, lai tas pieder raidījuma vadītājam, tomēr uzaicināto personu savstarpējās diskusijās tas jūtams kā adata dzijas kamolā. Un es teikšu, ka tas ir interesanti. Daudzi to skatās, daži pat analizē un komentē ekrānā notiekošo. Neesmu mēģinājis noskaidrot, taču nojaušu, ka reitingi šādiem raidījumiem ir labi. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrību interesē, kam pieder pēdējais vārds, vai vienkārši tautas valodā sakot – strīdi ir aizraujoša tēma. Bez tiem dzīve paliktu pelēcīgāka un pēdējais vārds piederētu tam, kas sēd mīkstākā krēslā. Pat mūsu novada domes sēdes zaudētu daļu sava šarma, jo strīdu laikā tur tiešām var dzirdēt teicienus, kuri ir apbalvojumu vērti. Es nezinu, vai šādos konfliktos ir uzvarētāj, pat tad, kad viena viedokļa motivācija ir acīm redzami pārāka par otra, bet viens nu ir skaidrs – šeit pēdējais vārds pieder deputātiem, jo lēmējvara ir viņi.
