Daudz pārdomu man Ukrainas kara otrās gadadienas sakarā. Lasot un noskatoties neskaitāmas ziņas, reportāžas, filmas, arī man, ai, kā gribas “nogurt” no kara, kā mēdz teikt tik daudzi, un nedomāt par to, taču esmu reāliste un saprotu, ka tas jau neko neatrisinās. Arvien vairāk mani, protams, satrauc tā saucamā attīstīto Rietumu valstu nevēlēšanās saprast vai arī naivums, ka ar agresoru var ko sarunāt. Nevar – to vislabāk parāda mūsu pašu vēsture. Vienmēr nodomāju, kā to var aizmirst Eiropas valstīs, kuras arī līdzīgam vēstures ratam izgājušas pēc Otrā pasaules kara. Vai Ungārija atkal grib būt sociālistiskā republika? Un kā Vācijā var aizmirst, piemēram, briesmīgo mūra sienu? Taču izrādās, ka var, jo kā gan citādi var izskaidrot politiķu vēstījumus, kas, nenoliedzami, izriet no pašu vēlētāju noskaņojuma. Tāpat saistībā ar palīdzību no demokrātijas šūpuļa, varenākās zemes – ASV. Protams, ukraiņi jau ir saņēmuši lielu palīdzību, taču šobrīd palīdzības kavēšanās iekšējo politisko cīņu rezultātā ir vienkārši šokējoša! Vēsture atkārtojas ik uz soļa, un tas ir briesmīgi, ja atceramies kaut vai, cik daudz latviešu pēc Otrā pasaules kara cerēja, ka amerikāņi taču nepieļaus mūsu valsts okupāciju.
Tāpēc dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. Jā, kāds turēsies pie savas patiesības, ka nekas te nenotiks, jo esam NATO, protams, tas tiešām bija nozīmīgi un tālredzīgi, ko savulaik mūsu valsts politiķi spēja paveikt. Kāds joprojām dzīvo mītos par “labo” krievu “labajiem” nodomiem, bet kāds noplātīs rokas – ko mēs varam? Varam – prasīt mūsu vietējiem politiķiem, nevis izšķīst strīdos, kurš no pašvaldības darbiniekiem saņems vairāk vai mazāk. Vispār šīs deputātu diskusijas par pašvaldības budžetu man atgādināja stāstu gandrīz kā par kādas zemes karalisko ģimeni, kurai tagad pienākuši grūti laiki, nevar samaksāt prēmijas. Saprotu, ka tas ir nozīmīgi, lai funkcionētu pašvaldība, bet ir tomēr svarīgākas prioritātes šodienas situācijā, un, manuprāt, tā ir visu iedzīvotāju drošība. Nesadzirdēju vai nemācēju dzirdēt, vai plānoti kādi pasākumi, kā vairāk gatavoties “X stundai”.
Sākoties karam, mums bija žurnālistu mācības tiešsaistē, kurās ukraiņi stāstīja, ar kādām problēmām viņi saskārās. Man spilgti palicis prātā toreiz kāds jautājums: vai jums Latvijā zem skolām ir kādas vietas, kur paslēpt bērnus? Mēs raustījām plecus, bet jautātājs teica: tā jūs nevarat, ja šādu vietu nav, jums katru dienu tas jāprasa no saviem politiķiem, līdz situācija tiek risināta! Un mēs to varam darīt – prasīt politiķiem!
