Klāt latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki. Laikam jau nav tāda latvieša, kas tos nebūtu svinējis kaut reizi dzīvē. Tos svin visas paaudzes, visi sabiedrības slāņi, neatkarīgi no izglītības un maciņa biezuma. Ja nu kādam senioram nav vairs spēka vai vēlmes Līgonakti baudīt, tad vismaz atmiņās viņš noteikti atcerēsies kādu piedzīvojumu no iepriekšējo gadu Jāņu nakts svinībām. Cits, jau ratiņos guļot, ir paspējis ielīgot, kaut arī to nespēj ne apzināties, ne atcerēties, bet cits tikai jaunībā, kad normālā domāšana ir nostabilizējusies un radusies kaut kāda sajēga, kas tad ir vasaras saulgrieži. Te gan liela nozīme ir tam, kādu piemēru bērnībā rādījusi pieaugušo sabiedrība, tā radot izpratni par šo svētku būtību.
Tā nu arī es lauzīju galvu un mēģināju saprast, kopš kura laika tad es sāku atcerēties savu dalību šajos svētkos. Izrādās – tuvu pilngadībai, bet pirms tam – tukšums. Bet svētki taču bija arī tolaik, kāpēc es tos neatceros? Varbūt ģimenē nebija tādu tradīciju, varbūt tie likās maznozīmīgi un galvenais bija aizšmaukt uz kādu ballīti, un kurš tad nu tās visas var atcerēties, pat ja tās bijušas Jāņu naktī. Vēlākos gados gan bija naktis pie ugunskuriem, pārsvarā lauku teritorijās ar caur “blatu” dabūtu alu un līgodziesmu lapiņām rokās, jo, kā izrādījās, vairāk par pieciem, sešiem pantiņiem neviens nezināja. Vienīgais, kas palicis atmiņā no bērnības, ir Jāņu nakts melnie dūmu mākoņi pilsētas apkārtnē, jo sadedzināt kādu riepu ugunskurā bija teju vai svēts pienākums. Par šādu rīcību mūsdienās tevi piekārtu pie kauna staba vai pat “noņemtu no trases” kā neadekvātas rīcības elementu. Šobrīd ir citas vērtības un citādāka izpratne, ne tikai pateicoties folkloristiem un tradīciju atdzimšanai, bet arī savas tautas vēstures novērtēšanai un vēlmei to izzināt un izprast.
Runā, ka latvieši tāda pagānu tauta vien esot un izsenis tai līdzi nāk tas, ar ko tā var lepoties. Tad kāpēc gan lai nelepojas ar ziedu vainagiem, kuru šajos svētkos ir pārpārēm, kāpēc lai nebauda jauku laiku vasaras vidū, nedzied dziesmas un nemeklē to papardes ziedu? Katra vecuma kompānijai tās prioritātes gan pamainās, bet miestiņš noteikti ir visiem un uz iesma cepts gaļas gabals mūsdienās noteikti var konkurēt ar tradicionālo jāņusieru. Vai dziedāt un lēkt pāri ugunskuram, jālemj pašam, tāpat kā tas, kur vispār pavadīt šo nakti. Varbūt kāds grib kārtīgu zaļumballi lielā ļaužu pūlī, dejas līdz rītam, alu no krāna un šašliku no blakus esošā tirgotāja, un arī tie sauksies Līgosvētki. Tomēr tie īstie ir laukos, savā kompānijā ar domu darīt to, kas ienāk prātā, un no rīta pamosties kādā siena gubā, ja tādas vēl var atrast. Lai visiem izdodas iecerētais!
