Šī tik bija nedēļa, tik ātri sen nebiju dzīvojusi! Vispār jūlija sākums man vienmēr ir nozīmīgs, pirmkārt, jau tāpēc, ka esmu dzimusi šajā laikā, otrkārt, tas tradicionāli ir arī Dziesmu un deju svētku laiks ik pēc pieciem gadiem, bet šoreiz bija vēl viens notikums, ko piedzīvoju pirmo reizi – tas bija ielūgums uz prezidenta pili, uz jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča inaugurācijas ceremoniju. Pirmo reizi uz inaugurācijas pasākumu tika ielūgti arī reģionālo mediju vadītāji. Un tad jau bija jāsāk gatavoties gluži kā Pelnrušķītei uz balli, piedzīvojot visus satraukumus, kas vienmēr saistīti ar šādām iziešanas reizēm, ko vilkt mugurā vai kā uzvesties, jo galu galā tāds notikums var gadīties dzīvē tikai vienu reizi.
Tā bija tiešām neaizmirstama, saviļņojoša pieredze, iepazīstoties ar atjaunoto Rīgas pili un tās pašreizējo saimnieku, kurš paspieda roku visiem inaugurācijas viesiem, kuru bija vairāk par tūkstoti. “Šis ir diezgan interesants un sarežģīts laiks, un mums visiem dažādos darbos un veidos būs jāveido mūsu Latvijas valsts, lai tā kļūtu stiprāka, modernāka un lai visi kopā varam lepoties ar mūsu Latviju,” uzrunājot mūs skaistajā pils zālē, teica jaunais prezidents un, dziedot himnu, sajutos tiešām vajadzīgāka savai valstij un gatava atkal atrocīt piedurknes un ķerties pie darbiem vēl vairāk, kā aicināja prezidents.
Šo frāzi – ikviens ir svarīgs, ko dzirdēju dziesmu svētku sakarā, – mums tiešām vajag teikt cits citam daudz biežāk, tas uzmundrina, motivē. Es domāju, ka jaunais Valsts prezidents varētu būt tas cilvēks, kurš spēs vairāk vienot, iedvesmot un pacelt mūsu tautas pašapziņu un garu.
Īstu gara pacēlumu tāpat kā daudzi, protams, piedzīvoju arī šajos dziesmu un deju svētkos. Ir tik laba sajūta, ka dziesmu svētki ir visur, vispirms jau Skolas ielas daudzdzīvokļu mājas pagalmā caur atvērtiem logiem skanēja kora dziesma. Rīgā, protams, svētku sajūta bija uz katra soļa. Pat, ja nebija iespējas nokļūt uz visiem lielajiem koncertiem, bija iespēja izbaudīt svētku aktivitātes tik daudzās vietās, un cilvēki to arī izmantoja. Un pati Rīga man šoreiz šķita tik ļoti saposusies ar skaistajiem, elegantajiem apstādījumiem.
Daudzus svētku koncertus skatījos televīzijā, bet noslēguma koncertus Daugavas stadionā un Mežaparkā izbaudīju klātienē. Pieķēru sevi, ka abos koncertos, īpaši garajās stundās Sidraba birzī gandrīz vai nepakustējos, tā bija mana meditācija, jo manā sirdī ir īpaša vieta mūsu skaistajām kora dziesmām, un svētki apliecina, ka tās ir dzīvas, un lai tā tas paliek vienmēr.
“Šo svētku tradīcija ir mūsu dvēselēs, jo “kur ies mana tauta, mana dūša tur ies”. Tikai kopā augšup un kopā tālāk!” tā dziesmu svētku noslēguma koncertā teica prezidents un te nav vairs ko piebilst.
