Latvijas sporta faniem netrūkst ne darba, ne pārsteigumu. Tikko beidzies lielais hokejs, bet jau klāt nākamais – basketbola vilnis. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju aizsmakušām balsīm ir kopā ar mūsējiem. Ja ne Džakartā, tad pie televizoru ekrāniem vai kādā sporta bārā noteikti, jo turnīrā pirmo reizi vēsturē piedalās arī Latvijas vīriešu basketbola izlase. Tie, kuriem sports ir asinīs, var vērot arī pārējo grupu spēles, jo galu galā šim turnīram kvalificējās 32 valstis, un jāsaka, ka tiešām ir, ko redzēt! Pavisam čaklie galvā vai uz papīra var sākt kalkulēt, kas notiks ja… un kam jāuzvar kas, lai tikai mūsējie tiktu tālāk uz priekšu, bet kāds jau noteikti bijis pie zīlnieces, lai noskaidrotu, vai zvaigznes mūsu komandai sastājušās pareizajos leņķos.
Nevar jau teikt, ka šajā sporta veidā esam galīgi zaļknābji. Mums ir zelts. Tiesa, tas notika tālajā 1935.gadā, un tolaik sacensības saucās “Pirmais Eiropas čempionāta finālturnīrs”. Ar to mēs varam lepoties vēl šobaltdien un to arī darām. Laikam jau to zina katrs, pateicoties tam, ka Aigars Grauba savulaik uzņēma filmu “Sapņu komanda 1935”, kurā atspoguļota to laiku sportistu un viņu treneru uzcītība, vēlme pierādīt sevi un ticība saviem spēkiem. Gluži kā šobrīd, kad mūsējie cīnās līdz pēdējam, neļaujot “kāpt uz galvas” nevienai titulētai komandai. Laikam jau šo cīņas sparu pastiprina arī tas, ka jāspēlē zem sarkanbaltsarkanā karoga.
Man ļoti patika kāds teiciens, ko dzirdēju pa radio: NBA var nopirkt jebkuru no mūsu spēlētājiem, bet viņi nevar nopirkt tās emocijas un to uzvaras kāri, ar kādu šī komanda cīnās tieši mūsu valsts izlases sastāvā. Laikam jau jāpiekrīt, jo viena lieta ir darbs, bet otra – aizstāvēt savu valsti kaut vai sporta laukumā. Lai to darītu labi un kvalitatīvi, ir ļoti garš ceļš ejams, visbiežāk jau no bērna kājas, un prieks par to, ka to darām arī mēs mūsu novadā. Tieši basketbolam kā sporta veidam kopumā mūsu pilsētā tiek veltīta vislielākā uzmanība un finansējums. Daudziem tas patīk, citus kaitina, bet, lai uzvarētu frančus un spāņus, citādāk laikam nevar. Mūsu jauniešiem tiešām ir labi sasniegumi, un es ticu, ka vismaz kāds no viņiem pēc vairākiem gadiem sasniegs tādu līmeni, lai stātos blakām Bertāniem vai jebkuram, kas šobrīd priecē mūs un uzvelk mūsu emocijas un nervus ar veiksmēm un neveiksmēm pasaules kausa laukumā.
