Visu Latviju satriecis sāpīgais notikums ar jauno māmiņu Annu, kura 1.novembrī pēkšņi devās prom no mājām ar savu nepilnus piecus mēnešus veco meitiņu. Aizbrauca īrētā automašīnā. Pati pie stūres. Nevienam neko neteikdama, nepaskaidrodama.
Vīrs Juris, vakarā no darba mājās pārnākdams, ātri saprata, ka noticis kas dramatisks. Ziņoja policijai, skaidroja, ka sieva septembrī jau bija mēģinājusi padarīt sev galu, pēc tam slimnīcā ārstējusi pēcdzemdību depresiju, viņai piemeklētas zāles, sieviete palaista mājās… Licies, ka būs labi, bet… policija 2.novembra rītā mežā atradusi auto ar mirušu zīdaini tajā. Bērna māte joprojām tiek meklēta.
Kas notika starp dzīvesbiedriem un vai tas ir iemesls sievietes pēkšņajai “bēgšanai”? Vai patiešām viņas ekstrēmās rīcības iemesls ir tikai prāta īslaicīga aptumšošanās? Cilvēki apspriež. Vīrs neizvairās no aprunāšanas. Ārprātīga situācija! Šī māmiņa taču ir gudra, izcili izglītota sieviete, skolotāja, matemātiķe. Vīrs – tāpat. Kā tā varēja notikt?
Un saproti – mentālās veselības problēmas nešķiro cilvēkus ne pēc izglītības vai sociālā stāvokļa, ne pēc tautības vai pārticības līmeņa. Sievietes visā Latvijā tagad atceras sevi pēcdzemdību laikā. Un daudzas atskārtušas – bija depresija. Kā tika galā? Kur meklēja palīdzību? Lasu diskusiju tviterī un aizkustina novadnieces Ievas Albertes ieraksts, kas adresēts tieši Annai: “Anna, neesmu nekas, bet, ja nu viņa lasa: Anna, brauc pie manis, ja bail no visiem, kuri klups virsū. Man arī bija smagi, un draudzenēm arī. Tas, ka Latvijā pēcdzemdību depresiju neuztver viena daļa nopietni, ir fakts.”
Sievietes, arī pa kādai mediķei šajā interneta vietnē, dalās pieredzes stāstos par pēcdzemdību depresiju, kad licies – jāmirst bērnam un pašai, jo mazajam ir kāda nedziedināma slimība; jāmirst, jo mazais liekas kā briesmonītis; jāmirst, jo ir tik šaušalīgas fobijas, sajūtas un pārliecība, ka neviens un nekas nepalīdzēs. Bet tas viss taču ir pārejoši.
Atcerējos pati sevi laikā, pirms mans dēls nāca pasaulē. Šķiet, man tad bija depresija un fobijas. Raudāju katru dienu. Palīdzēja, protams, manu vecāku atbalsts. Un arī draugi. Pat paziņas. Nejauši, labi man veltīti vārdi. Ļoti svarīga un atmiņā paliekoša man bija uz ielas piedzīvota satikšanās ar mācītāju Hariju Grigolu, kurš teica: “Lai Dieva svētība!” Un tad visām manām fobijām punktu pielika iekšējs lēmums: lai kā būs, lai cik vesels vai nevesels būs mans bērniņš, es mīlēšu viņu un rūpēšos par viņu vienmēr!
