
Kad mācījos pamatskolā, atceros, ka menstruāciju laikā bieži paliku mājās, bet ne tāpēc, ka man nebūtu pieejamas higiēnas preces, bet gan tāpēc, ka mocījos lielās sāpēs vismaz divas dienas. Skolas laikā veselības stundā mums stāstīja par menstruācijām, bet es nekad nerunāju par to ar klasesbiedrenēm ne pamatskolā, ne vidusskolā. Es nezināju, vai kādai no meitenēm ir grūtības iegādāties higiēnas preces šim laikam. Es tikai zinu, ka dažreiz arī es izlīdzējos ar sagrieztiem auduma gabaliņiem, jo tā bija ierasts. 2024.gada septembrī izplatītie Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka Latvijā vispārējo vai profesionālo izglītību apgūst 79 100 meitenes vecumā no 11 līdz 19 gadiem. Balsoties uz skolnieču skaitu un higiēnas preču izmaksām, lai skolās katrai meitenei nodrošinātu piecas higiēnas paketes mēnesī visa mācību gada garumā (10 mēneši), valsts izmaksas būtu 4 eiro uz skolnieci jeb 316 400 eiro visām meitenēm. Viena no sešām meitenēm ir kavējusi skolu, jo ģimenes finansiālo apstākļu dēļ menstruāciju laikā nav varējusi iegādāties higiēnas preces.
Arī ikdienā, apmeklējot dažādas iestādes, redzu, ka higiēnas preces menstruācijām mūsu valstī nebūt nav pašsaprotama lieta. Nesen apmeklēju Serbiju, kur kādā no iestādēm labierīcību telpā bija izvietota kaste, kurā ikviens varēja ievietot (ziedot) higiēnas ieliktnīšus, lai tos droši varētu izņemt vajadzības gadījumā. Virs kastītes bija izvietots plakāts ar uzrakstu, ka higiēnas precēm sievietēm nebūtu jābūt privilēģijai, bet gan pašsaprotamai lietai. Patlaban personām, kuras atzītas par trūcīgām vai maznodrošinātām, ir tiesības saņemt Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām atbalstu – pārtikas preču un pirmās nepieciešamības preču komplektus, tomēr higiēnas preces sievietēm vai jaunām meitenēm tajos nav iekļautas. Lielbritānijā 64 procenti meiteņu esot kavējušas vismaz vienu mācību stundu vai dienu higiēnas preču nepietiekamības dēļ, bet 13 procenti – vairāk nekā vienu dienu. Citviet Eiropā izglītības iestādēs skolniecēm higiēnas preces pieejamas bez maksas, un šādai iespējai, manuprāt, būtu jākļūst pieejamākai arī ārpus izglītības iestādēm – kafejnīcās, autoostās un citur. Protams, daudzi no mums zina gadījumus, kad no labierīcībām tiek nozagti pat tualetes papīri vai ziepes, taču tam nebūtu jābūt pretargumentam tam, ka higiēnas preces sievietēm labierīcībās nebūtu jāizvieto. Ikvienai meitenei un sievietei cilvēciski nebūtu jājūtas tikai ārzemēs, bet arī savā valstī, savā novadā. Iestāžu vadītājiem un politiķiem ir jādomā arī par tā dēvēto menstruāciju nabadzības jautājumu. Vismaz tā tam būtu jābūt attīstītā valstī.
- Diāna Lozko, žurnāliste