Latvija var un latvieši var! Kārtējais pierādījums tam ir balva “Zelta globuss”. Domāju, ka nu jau visiem tas ir zināms, ka režisora Ginta Zilbaloža filma “Straume” saņēma balvu kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma, kļūstot par pirmo Latvijas filmu, kas jebkad izpelnījusies “Zelta globusa” nomināciju un arī balvu. Neticami, bet tomēr patiesība, nevis sapnis. Īsumā šīs filmas sižets: lai izglābtos no milzu plūdiem, cilvēku pamestā, pārplūdušā pasaulē Kaķis stājas pretī savām lielākajām bailēm un iemācās draudzēties, kā arī sadarboties ar citiem zvēriem.
Ir neaprakstāms prieks un lepnums, ka esam tauta, kas spēj paveikt lielas lietas! Un tas attiecas gan uz sportu, gan kultūru, gan zinātni. Katrs sasniegums – gan kopējais, gan individuālais – ir kā apliecinājums latviešu stiprajai gribai, neatlaidībai, mērķtiecībai, lielajai enerģijai un neizmērojamajam potenciālam, kas mūsos mīt, jo vislielākā vērtība jau esam mēs paši.
Gada sākumā sporta ziņās varējām dzirdēt, kā komandas galvenais treneris Artis Ābols U20 hokeja izlasei veltīja vārdus: cepuri nost Latvijas U20 hokejistu priekšā! Savukārt pirms turnīra uzsvēra, ka nav jācer uz brīnumiem, ir jāstrādā, lai brīnumi notiktu. Lai arī medaļa pasaules čempionātā netika izcīnīta, Latvijas valstsvienība turnīru noslēdza septītajā vietā un jaunieši izcīnīja divus lieliskus panākumus – pēcspēles metienos jeb “bullīšos” pieveica Kanādu un pagarinājumā apspēlēja Vāciju.
Es ticu, ka arī šis jaunais gads nesīs jaunas iespējas un būs arī jauni veiksmes stāsti. Lielāki vai mazāki, bet noteikti būs par mums, latviešiem, un Latviju. Un katrs var piedalīties sava vai kāda kopēja veiksmes stāsta veidošanā, jo katra jauna diena, ko sagaidām, ir arī jauna iespēja.
Un vēl – mēs esam ļoti labestīgi, līdzjūtīgi un dāsni, kad kādam no savējiem – jā, tieši tā es vēlos nosaukt gulbeniešus – savējie, ir nepieciešamība palīdzība. Piektdienas laikrakstā jums, mūsu lasītāji, ir iespēja izlasīt par apkārtējo cilvēku nesavtīgo atbalstu tiem, kam tas ir nepieciešams. Ir reizes, kad cilvēku labestība patiešām tik ļoti aizkustina, ka ir grūti rast īstos vārdus, lai to visu aprakstītu. Bet īsāk – tas ir stāsts par cilvēku mīlestību. Atvērt savu sirdi citu cilvēku vajadzībām un viņu dzīves izaicinājumiem, saprast otra sāpes un cerības, rīkoties, palīdzēt un atbalstīt! Tā ir patiesa cilvēkmīlestība! Lai tās nepietrūkst nevienam!
