Mēs esam vienoti! Jā, bet ne vienmēr un ne visos jautājumos. Kā saka veca paruna: “Katram sava kabata tuvāka!” To var attiecināt uz katru indivīdu un pat valsti ieskaitot. Visi rēķina pēdējo kapeiku, un, lai cik triviāli tas būtu, nauda valda pār pasauli, un tas ir lielākajā sabiedrības daļā. Morāle paliek otrajā plānā, jo ar to jau paēdis nebūsi. Mēs, protams, varam priecāties par savu dalību Eiropas Savienībā, kas balstās uz ekonomisku un politisku sadarbību, bet katras valsts ārpolitika paliek otrajā plānā. To ietekmēt ir ļoti grūti, un sviriņas, ar kurām manipulēt, ir ļoti trauslas. Pati galvenā no tām, protams, ir Eiropas fondu nauda, kuru var kādai valstij nedot, ja spurojas pretī vairākuma viedoklim, bet kopējo lēmumu pieņemšanā tas neko nemaina. Tā notiek valstiskā līmenī, un tieši tāpat ir ar komersantiem un uzņēmējiem, kuri joprojām uztur biznesa attiecības ar dažām mūsu kaimiņvalstīm. Un privātpersonas, kas joprojām dodas braucienos uz Krieviju un Baltkrieviju, kaut negribēdamas, tomēr atbalsta ekonomiku. Vairumā gadījumu, ko es zinu, tam par iemeslu ir radniecības saiknes, un te es cilvēkiem neko negribētu pārmest. Tomēr kopumā aina ir tāda, ka teorija un prakse ir ļoti atšķirīgas lietas. Krievija ar saviem milzīgajiem dabas resursiem joprojām spēj manipulēt ar dažu Eiropas Savienības dalībvalstu viedokli, un, ja tam pievieno atsevišķu valstu iekšējās nesaskaņas, tad vienotību rast ir stipri vien pagrūti. Tādas pašas nesaskaņas ir NATO dalībvalstu starpā, ko parāda Somijas un Zviedrijas grūtais ceļš uz aliansi. Somi jau svin, bet zviedriem vēl tā suņa aste ir jāpārkāpj. Turcijas nostāja sākotnēji bija nelokāma jautājumā par kurdiem, no kuriem daudzi raduši mājvietu Zviedrijā, bet nu šī attieksme ir kļuvusi lojālāka, savukārt Ungārija ir pievērusi acis par savas valsts politiķu darbības kritiku. Kā to panāk, droši vien saprast ir grūti, bet tur arī rodas šī vienotība, un tā mums dod zināmu drošības un stabilitātes sajūtu.
Šādas viedokļu nesaskaņas, ultimāti un ķīvēšanās vērojamas arī mūsu valsts un katra novada politiskajā dzīvē, taču tas ir normāli. Galvenais ir atrast kopēju risinājumu, kas kaut cik apmierina katru no iesaistītajām pusēm. Tad arī radīsies šī vienotības sajūta, un, ja tā būs katrā no mums, tā būs arī visā Eiropā, ko uzskatām par savām mājām.
