LIELAI DAĻAI Latvijas iedzīvotāju vasaras otrā puse saistās ar sēņu laiku, kad atpūtu dabā var apvienot ar tīri noderīgu nodarbi – sēņu lasīšanu. Sēņu lasīšana ir kā slimība, no kuras nevar tikt vaļā. Tā aizrauj arvien vairāk un dažkārt ar to “saslimst” pat tie, kuriem sēnes nav tas lielākais kārums vai kuri tās uzturā nelieto vispār. Ja tomēr kāds grib papildināt savus ziemas krājumus vai vienkārši palutināt sevi ar kārtīgu sēņu mērci, tad nu ir īstais laiks doties uz mežu, vismaz mūsu novadā. Pat tie, no kuriem sēnes mūk pa gabalu, tukšā nepaliks. Tiesa gan, būs jārēķinās ar to, ka viens jūs mežā nebūsit un noteikti dalīties nāksies ar vēl kādu sēņu tīkotāju.
Šobrīd dabā ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi izcilai sēņu ražai – ir daudz lijis un vienlaikus pieturējies salīdzinoši silts laiks. Jāpiebilst, ka visas vietas nav vienādas, un daudz kas atkarīgs no meža atrašanās vietas un tajā sastopamās koku un augu sugas, tomēr pārsvarā jau katrs sevi cienošs sēņotājs to pats ir izkodis līdz kaulam.
Arī laikraksts “Dzirkstele” izmēģināja laimi gan silos, kur jābūt podiņiem un bērzlapēm, kas pārtop par tik iecienītām sēņu karbonādēm, gan vietās, kas vairāk piemērotas bekām, it sevišķi baravikām. Ar bērzlapēm gāja tā pašvaki, kā mūsējiem olimpiādē – kaut ko jau dabūjām, bet cerēto nesasniedzām. Bija pa kādai čigānenei, bet par to lasīšanu domas dalās. No savas pieredzes gribu teikt dziesmas vārdiem: izskats nav tas galvenais, to nosedz kapitāls. Kapitāls gan šoreiz ne, bet garša noteikti. Gailenes neinteresēja, bet baraviku un apšubeku tumšajos mežos tiešām netrūka. Diezgan palieli konkurenti izrādījās tārpi, bet, ja brilles uz mežu līdzi neņem, tad nemaz tik slikti nebija. Galu galā arī proteīns mūsu organismam ir vajadzīgs. Rezultātā kā vienmēr – tīrīšana, vārīšana un cepšana līdz vēlai naktij.
Pēdējā laika labvēlīgie laika apstākļi ir ietekmējuši to, ka šogad Latvijas meži ir bagāti ar sēnēm. Par to liecina sociālie tīkli, kuri ir pilni ar fotogrāfijām, kurās redzami sēņu kalni vai atsevišķi eksemplāri, kas priecē acis, bet kādam arī garšas kārpiņas. Dažus šādas fotogrāfijas uzvelk kā veco Tomariņu pulksteni, un sanāk kārtīga vicošanās starp tiem, kam pietiek ar trīs sēnēm, un tiem, kam vajag vismaz trīs spaiņus. Iesaistās arī tie, kam nepatīk, ka izbradā sūnas vai nobiedē kādu stirniņu, un kašķis uz līdzenas vietas. Ar mopēdu sēnēs arī nevar doties, jo tie jau vispār tagad mūsu novadā ir aiz sarkanās līnijas. Nobrauks vēl garām kādam sēņotājam un aizbiedēs dzeni, kurš jau divdesmit minūtes kaļ un krīt uz nerviem. Bet, ja tas viss jūs neuztrauc, tad dodieties sēņot un rādiet savus guvumus arī citiem! Mežā, mājās uz galda, burciņās vai pat mucās! Ne micēlija jums!
