Viņnedēļ mani pieķēra policija, kad Gulbenē šķērsoju ielu pie sarkanās luksofora gaismas. Aizrādīja un piekodināja vairs tā nedarīt. Nepiedodami, ja redz bērni. Atvainojos. Teicu, ka nepamanīju policijas auto (tā arī bija)… Muļķīga taisnošanās. Nepatīkami. Sev par mierinājumu es varētu tagad sacīt, ka esmu pret luksoforiem Gulbenē. Bet tā būtu tikai pašattaisnošanās meklēšana. Vienkārši – vainīga. Un grēcīga. Kā izrādās, ar tendenci izdarīt sīkus pārkāpumus. Bet esmu taču žurnāliste. Nu kā es tā… Protams, jūtos neērti. Būt publiskas profesijas pārstāvim nav komfortabli.
Atbildība ir arī būt valsts amatpersonai, būt politiķim un pieļaut noteikumu pārkāpumus vai neētisku rīcību. Domāju, ka nevienam negribas sevi iedomāties Jelgavas novada domes priekšsēdētāja Madara Lasmaņa (no “Latvijas attīstībai”) ādā, kurš, attālināti (no auto salona) vadīdams domes budžeta komisijas sēdi (tā bija atklāta, piedalīties un redzēt notiekošo varēja ikviens interesents) 13.martā, uzvedās dīvaini. Ekrānā bija redzama pēda, šķiet, kaprona zeķē. Un M.Lasmaņa roka palaikam kaut ko taustīja šīs kājas virzienā. Politiķa mīmika un savu pirkstu apostīšana pēc taustīšanās nevarēja palikt nepamanīta. Videoieraksts nonāca publiskajā telpā.
M.Lasmanis vēlāk taisnojās, ka salonā sēdējusī bija viņa sieva. Ar to politiķa pašattaisnošanās nebeidzās. Viņš sāka vainot nodevībā (videoieraksta nopludināšanā) savas pašvaldības izpilddirektori Līgu Lonerti un piesauca dažādus, viņaprāt, pārkāpumus, kurus pieļāvusi izpilddirektore. L.Lonerte nepalika parādā un publiski paziņoja, ka aizskarts ir viņas gods un cieņa. Domē paredzēts skatīt jautājumu par M.Lasmaņa atbrīvošanu no amata. Taču rādās, ka, iespējams, beigās no amata būs jāatsakās L.Lonertei. Visu izšķirs politika, nevis ētika.
Droši vien pasaule būtu garlaicīga, ja visi dzīvotu un rīkotos tikai un vienīgi saskaņā ar noteikumiem. Kāds taču tos izdomā. Bet vēl ir sabiedrības vispārpieņemtās uzvedības normas. Ja noteikumus un likumus ne vienmēr zinām (nezināšana gan nav attaisnojums), izpratni par pieklājību, par cieņu mēs ikviens iegūstam jau bērnībā. Bērnībā arī iemācāmies palūgt piedošanu. Kad izaugam lieli, šīs prasmes paņemam līdzi dzīvē. Nav, protams, nekādu garantiju, ka vienmēr, kad atvainojamies, tiks arī piedots. Bet vai tas ir galvenais? Svarīgāk par visu ir spēt kritiski palūkoties uz sevi, savu rīcību un atzīt savu vainu, ja tam ir pamats. Pasmaidīt par sevi. Tā ātrāk izdosies tikt vaļā no kauna sajūtas.
