Vai mēs to gribam vai ne, bet lieliem soļiem tuvojas 9.maijs, kas pēc būtības ir svētki par godu bijušās PSRS un sabiedroto uzvarai pār nacistisko Vāciju Lielā Tēvijas kara laikā. Šo faktu neviens nenoliedz, un pieminēt kritušos pats par sevi nav nekas slikts. Tomēr Latvijā uz šiem svētkiem viennozīmīgi skatīties nevar. Tāpat ir arī ar 16.marta pasākumiem, un taisnība ir kaut kur pa vidu.
Pa 30 mūsu valsts neatkarības gadiem diži nekas nav mainījies, ja neskaita medaļu pasniegšanas pārtraukšanu kara dalībniekiem, un nav iedzīvojušies arī centieni šo dienu atzīmēt 8.maijā, kas mūsu valstī skaitās oficiālā nacisma sakāves diena. Tāpat ziedu nolikšana un tās tautas daļas, kam tas ir svarīgi, “tusiņš” nemainīgi notiek tieši 9.maijā un, visticamāk būs arī šogad. Bet, ņemot vērā šībrīža situāciju pasaulē, tas būs, maigi sakot, skarbi.
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ir kategorisks un pieliek pūles, lai pasākums kā tāds pie padomju armijas karavīru pieminekļa Pārdaugavā, pašvaldībā netiktu saskaņots. Arī Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks ir līdzīgās domās, taču viņa kompetencē nav aizliegt vai atļaut, bet uzturēt kārtību. Noteikti arī šogad būs cilvēki, kas dosies uz piemiņas vietām viņiem tik nozīmīgajā dienā, arī mūsu pašu Gulbenē, taču šoreiz daudzi apkārtējie to var uztvert kā kaut ko lojālu pret šībrīža agresoru.
Gulbenes brāļu kapos pēdējos gados šī diena paiet ļoti mierīgi, bez uzrunām un aprobežojas tikai un vienīgi ar ziedu nolikšanu. Arī cilvēku katru gadu paliek arvien mazāk, un pasēdēšana pēc ziedu nolikšanas ir izskausta. Tomēr galvaspilsētā valda daudz kareiviskāks noskaņojums un saķeršanās ar kārtību sargājošo iestāžu pārstāvjiem nebūt nav retums. Es nezinu, kas notiek Ukrainā šajā datumā, bet man negribētos, lai tie ukraiņi, kuri šobrīd ir Rīgā, vērotu ierasti lielās masas ar ziediem rokās dodamies Pārdaugavas virzienā. Ceru, ka vismaz daļa no svētku svinību dalībniekiem šogad kārtīgi pārdomās, pirms izlems turp doties.
Bet mūsu pilsētā varbūt tiešām varētu aicināt izmantot 8.maija priekšrocības – tad tomēr tas izskatītos nedaudz solīdāk. Vai tas būtu jādara pašvaldībai? Nezinu. Maz ticams, ka aicinājums varētu sasniegt dzirdīgas ausis, bet izklāstīt savu redzējumu un uzrunāt šo krievvalodīgo sabiedrības daļu būtu vērts.
– Gatis Bogdanovs
