Komponists Uģis Prauliņš ir sacerējis opusu jeb lūgšanu par bezpajumtniekiem – “Oratio. Urban prayer”(tulkojumā no latīņu valodas – “Lūgšana. Pilsētas lūgšana.”). Bija paredzēts, ka 14.decembrī Rīgā, Sarkandaugavas radošajā kvartālā “Provodņiks”, to atskaņos Latvijas Universitātes kamerkoris “Decoro”. Tomēr šis notikums pārcelts uz pavasari. Noteikti gribēšu dzirdēt! Klātienē un kādā digitālajā platformā. Un arī aizlūgšu… par bezpajumtniekiem. Pats komponists šajā sakarā ir teicis: “Jautājums par cilvēkiem, kuri dzīvo uz ielas, vienmēr ir smags. Tu nekad nesaproti, kādi ir viņu patiesie mērķi un viņu patiesā situācija.” U.Prauliņš ir vērojis šos cilvēkus ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā ar bažām un arī ar apbrīnu par to, ka ir iespējama arī tāda alternatīva. Viņa opuss ir ielas bērna lūgšana vienalga kam – Dievmātei vai kam citam. Skaistums, ko ieraudzīt un pie kā pieturēties. Nenogrimt.
U.Prauliņa vispārcilvēciskā pieskaršanās tēmai par bezpajumtniekiem pārsteidz. Jau pati radošā ideja liek aizrauties elpai. Mākslas valodu saprot ikviens, tur nav valodas barjeras. Māksla spēj apvienot cilvēkus. Vienoties lūgšanā – tas šodien cilvēkiem ir daudz grūtāk nekā jebkad, jo sabiedrība ir tik sašķelta. Un te komponists piedāvā lūgšanu par bezpajumtniekiem. Tik bieži peltiem, nicinātiem, atstumtiem, par sabiedrības augoni dēvētiem.
Bet Jēzus Kristus arī bija bezpajumtnieks-ceļotājs, arī sludinātājs. Viņš labprātīgi atteicās no drošās māju sajūtas, gāja pasaulē kā klaidonis. Vai spējam šodienas bezpajumtniekos saskatīt kaut atblāzmu no Jēzus vaiga? Diezin vai. Bet vajadzētu. Mēs taču visi bez izņēmuma esam Dieva bērni.
Bieži vien mēs lepni paejam garām kādam, kuram šī palīdzība ir ļoti vajadzīga. Mēs esam egoistiski. Uzskatām – lai katrs pats tiek galā. Un kāds netiek. Adventes laikā tikai septiņas dienas nošķir divus gadījumus, kad Gulbenes novadā zem klajas debess nosaluši cilvēki. Jauni vīrieši. Vai tas varēja nenotikt? Vai līdzcilvēki varēja viņus glābt? Atbilžu nav. Un droši vien nebūs nekad. Bet kāds zina patiesību. Mēs neesam tiesneši cits citam. Mēs esam un varam būt tikai cilvēki.
Mans paziņa jau kādu laiku Berlīnē dzīvo uz ielas. Nakšņo kāpņu telpās. Pagaidām atpakaļ uz Latviju netaisās. Viņš ir mūziķis un narkomāns ar stāžu. Man – cilvēks, par kuru uztraucos. Es viņam uzrakstīšu vēstuli un pastāstīšu par U.Prauliņa lūgšanu. Tā būs arī mana lūgšana. Par viņu.
