Katrs no mums dzīvē kaut ko dara. Tā bijis ir mūžīgi mūžos, jo, lai eksistētu, no kaut kā ir jāpārtiek. Mūsdienu sabiedrībā pārtikuša cilvēka prasības ir krietni vien augstākas nekā pirms pārdesmit gadiem, tomēr arī te katram ir savs redzējums. Vairumam materiālā labklājība ir saraksta galvgalī, bet ir tādi, kuriem virsroku ņem garīgā pasaule un prasības pret labklājības līmeni ir piezemētas. Ir arī tādi, kuriem pietiek ar salasīto pudeļu nodošanu un vietu, kur pārnakšņot, tā teikt, prasības pret labklājību ir tuvu nullei, un viņiem nav svarīga ne garīgā, ne materiālā pasaule. Jāpiebilst, ka katram jau dvēselē neielīdīsi, un varbūt arī viņi alkst pēc labas dzīves savā izpratnē, bet nekas neliecina, ka viņi pēc tās tiektos. Vienu gan varu teikt – stress, problēmu pārpildīta galva un izdegšanas sindroms viņus neskar un, visticamāk, par tādām lietām zina vai pat dzirdējis ir tikai retais. Mēs gan arī pirms gadiem trīsdesmit neko tādu nezinājām, un, ja nu kādam “nervi bija čupā”, tad vienīgais, kas varēja līdzēt, bija psihiatrs, un pieteikties mēnesi iepriekš pie viņa nevajadzēja. Dzīvā rinda, recepte, tabletes un pēc laika jau atkal esi uz strīpas.
Tagad dziednieki un stresa noņēmēji ir uz katra stūra, tikai nevari saprast, pie kura doties un kādām metodēm uzticēties. Vai adatām vai pareiziem elpotājiem, vai tiem, kas ar mūziku, vai tiem, kas visu atrisināt sola ar miermīlīgu suņu glāstīšanu. Kādam tas noteikti palīdz, bet, manuprāt, jāsāk ar pašu elementārāko – jāmēģina sevi “saņemt rokās”. Mūsdienās aktuālais un bieži pieminētais izdegšanas sindroms tāda neredzama kaite vien šķiet. Te gan man jāpiekrīt, ka atbildīgu amatu ļaudīm un tiem, kas strādā paaugstinātas spriedzes apstākļos, var, tautas valodā runājot, “vienreiz piegriezties” un nākties meklēt ārsta palīdzību.
Lai nenonāktu līdz tam, varbūt pamēģināt atvilkt elpu kaut pāris dienas, atslēgt mobilo telefonu un padarīt to, kas patīk? Ja ne mainīt, tad vismaz pasapņot par darbu, kurš tev patīk, un pēc pāris dienām mesties iekšā tajā pašā vecajā, jo kaut kā taču ir jādzīvo. Nav tāda darba, kurš no cilvēka neizsūktu enerģiju. Kurš vairāk saskarsmē ar cilvēkiem – no tiem garīgo, kam smagāks darbs – no tiem fizisko, bet no kāda – abas kopā. Vārdu sakot, lai ko arī mēs darītu, vajag pēc iespējas biezāku ādu, stiprākus nervus un vienmēr mazliet atpūtas – tādas, kas pašam iet pie sirds.
