Nesen biju lieciniece situācijai lietotu preču veikalā. Pensionāre bija noskatījusi plauktā vasaras kurpju pāri, kuram nebija cenas. Gāja jautāt pārdevējai, cik maksā. Atbilde bija: “9 eiro.” Pensionāri tāda lietotas preces cena neapmierināja. Lika kurpes atpakaļ plauktā. Pārdevēja to vēroja un aizrādīja: “Jūs iemetāt kurpes plauktā!? Tā nav jādara!”
Un starp abām sākās emocionāla vārdu pārmaiņa.
Neatstāstīšu visu dialogu pilnībā. Redzēju, ka abas tā dalībnieces jūtas aizskartas, aizkaitinātas un par savu taisnību pārliecinātas. Visa šā sakarā mani ieinteresēja, kāds izskatās tas kurpju pāris, par kuru bija strīds. Tās bija džinsa auduma siksniņkurpes uz papēža. Neviesa pārliecību, ka šie apavi varētu kalpot ilgāk par vienu sezonu. Sadzirdēju, ka pārdevēja teica – tās esot brenda kurpes. Personīgi mani neieinteresēja. Bet ne jau par kurpēm ir šis stāsts.
Nezin kāpēc atcerējos un pat sadzirdēju, kā novadniece, Nacionālā teātra aktrise Antra Liedskalniņa savā mūža izcilākajā lomā – Blanša Tenesija Viljamsa lugas iestudējumā “Ilgu tramvajs” – saka: “Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu/citu cilvēku laipnības.”
Mēs visi esam atkarīgi no citu cilvēku laipnības. Katrs. Un laipnība šķietami neprasa no mums daudz. Pavisam nedaudz. Tikai reizēm mēs principiāli atsakāmies no tās. Varbūt laipnība visiem cilvēkiem nepiemīt vienādā apmērā? Varbūt tā ir iedzimta īpašība? Varbūt ģimenē ieaudzināta?
Esmu ievērojusi pārdevēju pilsētas centrā lielveikalā. Tā ir sieviete pusmūžā ar brūnu acu skatienu. Viņas rosībā pie kases aparāta, apkalpojot pircējus, nav nekā pārspīlēta. Viņa ir klusa, perfekta un katram pircējam ar skatienu, ar attieksmi pievēršas tā, it kā tas būtu viņai ļoti labi pazīstams cilvēks, savējais. Vērojot viņas darbu, nodomāju, ka šai sievietei nav iespējami konflikti ar pircējiem. Ar savu laipnību viņa ikvienu konfliktu pārvērš sadarbībā, inteliģentā saskarsmē.
Uzmanība. Pieklājība. Iejūtība. To mēs katrs vēlamies saņemt pretī ne tikai no radiem un draugiem, no darbabiedriem. Arī no nepazīstamajiem.
Kāda seniore ar invaliditāti no Nākotnes ielas “Dzirkstelei” pastāstīja savu aizvadītās ziemas piedzīvojumu. Saļimusi pie daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas. Nav varējusi saviem spēkiem tikt līdz dzīvoklim. Lūgusi palīdzību garām ejošam svešu jauniešu bariņam. Kāds puisis sievieti uznesis līdz viņas dzīvoklim un palīdzējis arī durvis atslēgt. Gadās arī tā. Bet varēja nosalt pie ieejas durvīm savā mājā.
