Vakar nācu uz darbu, un pie mājas bija izkārts karogs sēru noformējumā, jo 9.maijs valstiskā līmenī tagad mums ir noteikta kā sēru diena. Solidarizējoties ar Ukrainas tautu, tiek nosodīti gan Padomju Savienības, gan Krievijas pastrādātie noziegumi. Publisku svētku pasākumu rīkošana ir aizliegta, uguņošana arī. Atļautas tikai tādas publiskas norises, kuru mērķis atbilst piemiņas dienas raksturam.
Tagad šķiet pat dīvaini, ka esam bijuši tik toleranti šajā jomā, jo gadiem esam atļāvuši svinības dienā, kad mūs okupēja. Beidzot tam pavilkta stingra svītra, jo ilūzijas par “draudzīgo” kaimiņu, ar kuru jāuztur labas attiecības, ir beigušās. Man vienmēr ir izraisījušās negācijas, redzot pārspīlētās svinības pie Uzvaras pieminekļa Rīgā un citur Latvijā, piemēram, Daugavpilī. Mierīgi to nekad nevarēju uztvert.
Ogre ir pirmais novads, kas demontējis savā novadā piecus padomju okupācijas režīma piemiņas akmeņus, Rīgā jau pirmie soļi sperti, lai Uzvaras pieminekli tomēr nojauktu, diskusijas sākušās arī citās pašvaldībās. Šodienas situācija, protams, uzjundījusi tādu rīcību. Man liekas, ka ne vienmēr ir laba ideja nolīdzināt vai nojaukt kādu vēstures liecību, taču ar Uzvaras pieminekli Rīgas centrā tomēr ir cita situācija. Skaidrs, ka padomju varu slavinošam piemineklim, kas turklāt vēl Krievijas propagandas nolūkos tiek izmantots okupantu godināšanai, nav vietas pilsētas centrā. Tas ir jādemontē un kā vēstures liecība jāpārvieto uz kādu atbilstošāku vietu. Citādi gan ir ar pieminekļiem, kur ir reāli apbedījumi, kā tas ir mūsu Gulbenes brāļu kapos, un Spārītes parks arī nav gluži pilsētas centrs.
Galgauskā pie kultūras nama, kas gandrīz pirms simts gadiem celts par galgausniešu ziedojumiem, jau gadiem ir savdabīgs pieminekļu ansamblis. Tur ir piemineklis tiem, kas krita par padomju varu, piemineklis tiem, kas cieta no padomju varas – uz Sibīriju izsūtītajiem galgausniešiem, kā arī no sociālā darba pirmrindnieces Martas Semules krūšutēla atlikušais postaments, jo pats krūšutēls tika nogāzts un aizvests 90.gados. Kas to izdarīja un kāpēc, par to klīst tikai leģendas. Man vienmēr ir licies, ka šis vēstures “kokteilis” tik labi parāda, cik daudz pārmaiņu pārdzīvojusi maza vieta – kā viena lappuse no grāmatas par asiņaino Latvijas vēsturi. Nezinu, vai kāds piemineklis tagad būtu tur jānovāc, bet paskaidrojoši materiāli ir vairāk nekā vajadzīgi.
– Ginta Alberte
