Aizpagājušajā sestdienā bija iespēja apskatīt trīs atšķirīgas muižas Zemgalē. Lielvircavas muiža ir Jelgavas novada pašvaldības īpašums. Agrāk kā daudzās muižas pilīs tur bijusi skola, taču tagad ēkā uz laiku ir izvietota fantastiska 19.gadsimta muižas mēbeļu un sadzīves priekšmetu deponējuma ekspozīcija. Ēkā ir veikta restaurācija, nomainīts jumts – tas, protams, ir labi, vienīgi, manuprāt, ir pazudusi tā senatnes aura, jo viss ir tāds ļoti jauns.
Otra muiža, ko apmeklējām, ir Svitenes muiža Bauskas novadā. Arī pieder pašvaldībai, bet nav vēl perfekti uzpucēta. Tajā vēl mājo skolas elpa, bet par senatni liecina milzīgās kolonnas, pārspīlēti augstie griesti, it kā pilī būtu mājojuši milži, virpulīši un kruzulīši virs durvīm, logiem, sienām.
Trešā muiža, kas man patika vislabāk, ir Blankenfeldes muiža, ko apmeklēju otro reizi. Tajā notikušas milzīgas pārvērtības, jo kungu māja nu piepildīta ar senām mēbelēm un lietām un it kā atdzīvojusies. Īpašnieki ir pacentušies, izmantojot senās lietas mūsdienīgā risinājumā.
Kāpēc šoreiz par muižām? Tāpēc, ka šīs muižas kāds – pašvaldība vai privātīpašnieks – tomēr ir saglabājis, pat atjaunojis un iekārtojis ekspozīciju. Pagājušajā nedēļā biju arī pie mūsu Baltās pils. Un, aplūkojot visas tās detaļas, kas nu vēl ir aplūkojamas, kļuva ļoti skumji, ka ēkai ir tik bēdīgs stāvoklis. Protams, privātīpašumam neko nevar padarīt, bet jautājums, vai kāds vispār gribētu ko darīt. Diemžēl laikam jau vispār tur vairs neko nevar padarīt. Mums pat nav tādu skaistu mūru, kuriem varētu uzlikt jumtiņu kā tornim Alūksnē. Nezinu, vai tas ir iespējams, bet gribētos, lai vismaz to arku, kurā vēl puslīdz saglabājušās skulptūras, ornamentu vītnes, kaut kas no lauvu galviņām, kāds saņemtos un restaurētu kā atsevišķu objektu, jo tā ir bijusi tik skaista! Iespējams, to nedrīkst, bet tad tas arī ir nepareizi, jo tas būtu vismaz kaut kas.
Protams, tagad lepojamies ar Stāmerienas pili, un tā tiešām ir skaista, bet ne jau arī tur viss gāja tik gludi – tad pašvaldībai nevajadzēja, tad atkal vajadzēja. Un tad iedomājos arī Beļavas muižu, kur kādreiz bija K.Valdemāra pamatskola, kurā mācījos arī es. Tolaik nevienam, īpaši bērniem, tas nešķita nekas īpašs, ka krāsnis bija ar apgleznotiem podiņiem, ka griesti bija ar skaistām velvēm, dažādiem ornamentiem. Tagad šķiet, cik tas ir būtiski, ka tas ir saglabājies! Bet atkal nevar saprast – vajag pašvaldībai vai nevajag? Ļoti gribētos, lai ēkai uzrastos īsts saimnieks un tā neaizietu nebūtībā kā Baltā pils, kurā arī ne tik senā pagātnē bija dzīvokļi un dzīvoja cilvēki. Nezinu, kā citas pašvaldības spēj uzturēt šos vēsturiskos objektus, jo mums tik labi nesanāk. Cerams, Sarkanā pils piedzīvos pozitīvas pārmaiņas un vismaz to varēsim ar lepnumu rādīt citiem.
