Izdzirdot vārdu “popurijs”, pirmais, kas nāk prātā, ir grupas “Eolika” dziesmu popurijs par Raimonda Paula dziesmām. Taču, brīvdienās apmeklējot grezno Rundāles pili, gids pēkšņi saka, ka arī pilī esot īsts popurijs, kas izgatavots pēc senas receptes. Izrādās, ka popurijs 18.gadsimtā ir bijusi smaržu vāze, kurā ievietotas dažādas sastāvdaļas, kas rūgstot izdala patīkamu aromātu. Mūsdienu valodā runājot – tie bija gaisa atsvaidzinātāji. Turklāt šādi popuriji pilī bijuši daudzi un visur, jo senāk jau neviens uz tualeti tā neskrēja un nemaz jau nevarēja aizskriet, ņemot vērā pils izmērus. Turklāt kā gan dāma savu vairāku kārtu un konstrukciju tērpu spētu novilkt! Tā nu daudzviet bija novietoti īpaši krēsli, zem kuriem bija podi. Bet – kur pods, tur arī smaka. Cilvēki ar smakām cīnījušies visos laikos dažādos veidos. Un dažām sadzīves lietām izdomāti arī smalki vārdi, kas aizgūti no tolaik modē esošās franču valodas. Nu, piemēram, vārds “popurijs” franču valodā nozīmē – sapuvušais pods. Šādu “podu” pagatavošanai pat tika publicētas dažādas receptes. Tieši popuriji ieguva popularitāti, jo to smarža saglabājās gadiem ilgi.
Runājot par moderniem vārdiem, Rundāles pilī ir sastopams arī “burdalū”. Skan skaisti, vai ne? Izrādās, ka tā sauca 18.gadsimtā svarīgu dāmu higiēnas priekšmetu – ovālu naktspodu. Nu bez poda jau cilvēks nevar iztikt, bet “burdalū” skan tik smalki… Un patiesībā jau mūsu mazmājiņa arī smalki pārtapusi par tualeti. Un vārds “tualete” jau atkal aizgūts no franču valodas vārda…
Arī mūsdienās mēs cīnāmies ar nepatīkamiem aromātiem un “prastiem” vārdiem, tiesa, pašlaik vairāk esam iemīļojuši angļu valodu, tā teikt – mode mainās. Taču smakas arī mūsdienās ir un visādas, piemēram, ir slimnīcas aromāts; ir sociālās aprūpes centra aromāts, lai kā to negribētos, un saka, ka ar to var cīnīties; ir pīpmaņu aromāts – diemžēl. Un laukos ir kūts aromāts, kas daudziem nepatīk. Brīvdienu braucienā bijām degustēt arī vīnus un sierus. Viena ražotāja piedāvā 32 vīna šķirnes, otra – daudzus interesantus garda siera veidus. Bet – degustācija notika blakus gotiņām. Tad nu no dažiem izskanēja: ak, kā sajutu to smaku, tā vairs neko negribas. Nu ko darīt, tas piens nāk no gotiņas, bet produkciju ražo cilvēks. Īsti jau nevar gribēt, lai ražotāja stāvētu priekšā vakarkleitā, lai gan varbūt arī baltā darba halātā nevajadzētu. Par visu var padomāt un visu var uzlabot. Varbūt arī pie katras gotiņas vajadzētu nolikt popuriju, lai tas kūts aromāts kādam nesabojātu labo produktu garšu, jo produkti tiešām bija gardi.
