“Ir pilnīgi atklāti sabiedrībai arī jāpasaka, ka nokļūšana līdz skolai lauku bērniem nav un nebūs vienkārša.”
Izglītības ministre Anda Čakša skolu reformu valstī turpina bīdīt apstiprināšanai valdībā. Kā vienmēr, ir pamatīgs troksnis, iztrūkst cieņpilnas un argumentētas diskusijas, uz daudziem jautājumiem atbilžu nav un diezin vai būs. Mūsu novadā skolu reforma ir jau notikusi vairākos posmos, kā īsti tas skars šobrīd, nav skaidrs, izņemot faktu, ka Damokla zobens karājas virs Gulbīšu skolas. Ko mēs no reformām šobrīd esam ieguvuši kā sabiedrība? Droši vien, ka ieguvumi ir, cerams, ka skolotāju algas ir palielinājušās, ir vairāk speciālistu, kas var palīdzēt skolotājiem, skolēniem, taču kopumā sabiedrībai informācijas par ieguvumiem ir pārāk maz. Es, piemēram, gribētu zināt, kā reforma ir uzlabojusi skolēnu zināšanas. Mūsu izglītības pārvalde saka, ka datus nav korekti salīdzināt, toreiz bija citādāk, tagad – vēl citādāk, vēl jāņem vērā ārējo apstākļu ietekme – pandēmijas laiks, attālinātās mācības. Droši vien, ka tā, bet tad kā sabiedrībai iespējams novērtēt, ka reforma ir sasniegusi savu galveno mērķi – uzlabot zināšanas?
Uz āru redzami tikai fakti, kas nav glaimojoši reformai. Piemēram, plāns skolu reformai pilsētā paredzēja, ka tieši vidusskolas posmā mums būs lielākā un vērienīgākā skola reģionā. Tas neīstenojās, jo bērni pabira, kur nu kurais, katrā ziņā gaidītais skolēnu ieguvums no Lizuma un Lejasciema vidusskolas posma aizslēgšanas nebija ieguvums Gulbenes novada vidusskolai.
Vēl – tikai šajā mācību gadā faktiski pēc vairākiem gadiem vairs nedzirdam vecāku sūdzības par vislielāko novada skolu tieši saistībā ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem. Iespējams, laika gaitā tas sakārtojas, iespējams, skolas direktoru maiņa ir palīdzējusi.
Par lauku skolām. Man nepatīk, ka ministrija kultivē standarta frāzi “par pieciem skolēniem klasē”, manipulējot, ka sabiedrība jau neizprot reformas. Kurš tad nesaprot, ka mūsu valsts nevar atļauties piecus skolēnus klasē. Taču mūsu un arī citu novadu pieredze rāda, ka ir pilnīgi atklāti sabiedrībai arī jāpasaka, ka nokļūšana līdz skolai lauku bērniem pēc skolu likvidācijas nav un nebūs vienkārša. Lauku ceļi nav un nebūs sataisīti ne šogad, ne nākamgad. Ja tie būs kaut cik sataisīti, tad nebūs ziemā pienācīgi uzturēti, tāpat arī neesmu redzējusi, ka mūsu novadā bērni pēc reformas tagad brauktu īpaši jaunos un mūsdienīgos autobusos. Kur nu vēl loģistika, ar kuru pašvaldībām jātiek galā, lai kaut cik visu bērnu vajadzības apmierinātu un kādam nebūtu stundām jāgaida autobuss. Vecākiem tas ir atklāti jāpasaka, ka no Rīgas ierēdņiem un ministriem palīdzību te nebūs, ko gaidīt, tālāk viss atkarīgs no pašvaldības un viņu rocības un spējām procesus organizēt, kā arī no pašiem vecākiem.
Visbeidzot, mani kā pilsoni satrauc arī tas, ka pierobežā tiek likvidētas skolas, kas nes līdzi jau zināmas blaknes – cilvēku aizplūšanu. Nedrīkst pierobežā izslaucīt visus cilvēkus! Jābūt tomēr kaut kādam politiskam risinājumam, jo tas tomēr ir valsts drošības jautājums.
