Pēcsvētku noskaņā es gribētu atgriezties pie sava personīgā “lokdauna” pērn, kas manu dzīvi izmainīja gandrīz uz pusgadu. Un nebija pat, ko vainot – ne Kariņu, ne Pavļutu un pat ne prezidentu, tikai pašas neuzmanību. Reizēm oficiālie dienesti medijiem izsūta dažādus padomu, kā vajag uzmanīties. Parasti nodomāju: nu cik var, tas taču visiem skaidrs, ka ir jāuzmanās. Bet, kā saka, nekad nesaki – nekad, visiem gadās paslīdēt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Man iznāca tiešā nozīmē paslīdēt rudens izbraucienā uz Igauniju, un trauma gatava. Kad pagājis tik ilgs laiks, varu notikušo atcerēties ar vieglu humoru, bet sākumā nemaz smiekli nenāca. Taču man laimējās ar cilvēkiem, kas man palīdzēja. Es vienmēr atcerēšos to nejauši satikto igauņu sievieti, kas ar mani gandrīz stundu gaidīja ātro palīdzību, atrada kaut kur segu, lai nav jāsēž uz plikas zemes. Un mēs vēl sakām, ka igauņi ir atturīgi un vēsi!
Pēc tam es nokļuvu Alūksnes slimnīcā pie traumatologa Edgara Perevertailo, kurš paveica milzīgu darbu, saliekot atpakaļ kaulus tā, kā vajag. Vēlāk rehabilitācijas periodā, kad ārstējos tuvāk Rīgai, daudzi brīnījās, vai Alūksnē tiešām ir slimnīca un veic tādas operācijas, un es varēju lepni teikt: jā, tā ir! Tagad vairāk saprotu tos cilvēkus, kas vēl joprojām pārdzīvo, ka mums pašiem Gulbenē vairs tādas slimnīcas nav. Un varu tikai teikt, ka alūksniešu cīņa par savu slimnīcu ir pilnībā attaisnojusies. Atceros, ka bija pat iedzīvotāju parakstu vākšana, piketēšana pie Saeimas, lai pretotos Veselības ministrijas iecerēm slimnīcu reorganizēt par dienas stacionāru – tas tobrīd ministrijai bija modē, jo līdzīgu veidojumu Latvijā netrūkst daudzās pilsētās. Pēc Covid-19 krīzes pārdzīvošanas situācija gan ir mainījusies, un cerams, ka lauku slimnīcām vairs nedraud tāda pārprofilēšana, noņemot neatliekamās palīdzības sniegšanas funkciju.
Katrā ziņā vēlreiz gribu uzsvērt, ka tādai mazpilsētai kā Alūksne tāda slimnīca ir milzīgs pluss!
Beigās gribu pateikt mīļu paldies visiem, kas palīdzēja un juta man līdzi. Tādos brīžos jau uzmundrina katrs sirsnīgs vārds, katrs žests. Joprojām atceros rūgteno dzelteno mārtiņrožu smaržu no Alūksnes dārza, ko atsūtīja kolēģes, un Gulbenes audzētājas Ilzes uzdāvinātās skaistās rudens rozes – paldies par tām!
– Ginta Alberte
