Lai arī kāds varētu pārmest, cik var rakstīt par Ukrainu, šobrīd ir grūti par to nedomāt, nerakstīt. Nu nevaru es pierast pie kara, un nav normāli pie tā arī pierast, nevaru bez asarām redzēt tos šokējošos video vai foto ar izpostītām ēkām, bojā gājušajiem, sagrautām dzīvēm, kad atņemta nākotne, taču man arī svarīgi saņemt ne tikai emocionālus faktu vēstījumu, bet arī analītisku un varētu pat teikt tehnisku informāciju par karu. Un tāpēc mani vakari paiet kopā ar pulkvedi. Ne jau ar to, “kuram neviens neraksta” no Markesa slavenā romāna, bet ar atvaļināto Nacionālo bruņoto spēku pulkvedi Igoru Rajevu, kuram gan raksta, gan zvana un kurš katru vakaru reizēm vienā TV kanālā, bet reizēm vairākos kanālos visai skaidri un nepārprotami, bez liekām emocijām apskata Ukrainas kara bilanci, atbild pat uz vienkāršākajiem skatītāju jautājumiem, piemēram, vai ar granātu var saspridzināt tanku un kur guļ karavīri.
Skaidrs, ka lielai daļai cilvēku, arī man, tā ir jauna pieredze, izņemot tos, kas ir dienējuši dažādās armijās, jo visai maz zinām par reālu karu, un paldies dievam, kā tā. Tiesa, atceros, kā padomju laikos, mācoties Gulbenes vidusskolā Gata Mezīša vadībā bija jāmācās izjaukt un salikt šaujamo, laikam tas bija slavenais Kalašņikova automāts, precīzi neatceros, tāpat arī, vai beigās vispār to iemācījos. Arī augstskolā Humanitārajā fakultātē bija jāapgūst kara medicīnas māsas zināšanas, lai gan galīgi nebija intereses par to, un arī studentos jau toreiz brieda pretestība un neapmierinātība ar krievu armijniekiem, kas mūs apmācīja, jo ārā jau virmoja atmodas pavasara vēsmas un krieviski mēs toreiz neko negribējām mācīties.
Atgriežoties pie vakariem ar pulkvedi, es uzskatu, ka tā tiešām ir ļoti vērtīga informācija, jo militāristi šādā veidā visai maz līdz šim komunicējuši ar sabiedrību, tagad bez atvaļinātā pulkveža Rajeva esmu beidzot vaigā redzējusi medijos arī citus aktīvā dienesta virsniekus, pulkvežus, jo parasti jau runasvīri ir ministri, deputāti, taču militārais profesionālis spēj parādīt reālo kara ainu, un cilvēkiem tas ir jāzina. Un vēl ir svarīgi, lai mūsu militāristi vairāk komunicētu ar sabiedrību tāpēc, ka tagad sabiedrība redz – mums ir gudri un profesionāli virsnieki, aiz kuriem stāv spēcīga armija, kas spēj aizsargāt mūs un mūsu valsti.
– Ginta Alberte
