CENTRĀLĀS STATISTIKAS pārvaldes publicētais informatīvais apskats “Demogrāfija” liecina, ka Latvijā pēdējos gados iedzīvotāju skaits samazinājās negatīva dabiskā pieauguma rezultātā, mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu. 2023.gadā Latvijā piedzima 14 490 bērnu, tas ir par 1464 jeb 9,2 % mazāk nekā gadu iepriekš. Tas ir zemākais rādītājs pēdējo simts gadu laikā.
Šajā sakarā vēlos apspriest “child free” kustību jeb cilvēku izvēli neradīt bērnus. Kādā no interneta apspriedes vietām cilvēki par lēmumu neradīt bērnus saka: “Es domāju, ka negribēt bērnus ir egoisms. Gribas sev, gribas darīt tikai pašai, līdzekļus sev, laiku tikai sev, visu sev”, “Ak jā, vecais labais egoisma arguments. Pajautājiet kādam vecākam, kāpēc viņam ir bērni. Atbilde vienmēr sāksies ar “ES gribēju”, “MAN vajadzēja,” “MANA dzimta turpināsies”, “tas ir MANAS dzīves piepildījums”, “būs, kas MANI mīlēs”, “būs, kas par MANI vecumdienās rūpējas”, “tas ir strīdīgs jautājums, kurš šeit ir īstais egoists”.
Manai meitiņai tikko palika seši gadi, un esmu bezgala laimīga, ka man viņa ir, bet, kad mana meitiņa piedzima, es cīnījos ar pēcdzemdību depresiju. Divus gadus es nejutu saikni ar savu bērnu un gadu es raudāju teju katru dienu. Mūsu meitiņai trešajā dzīves nedēļā sākās kolikas, un, sākot no astoņiem vakarā, meitiņa bija jāucina un jāklausās neizsīkstošā bļaušanā līdz pusnaktij. Tā tas turpinājās līdz pat meitiņas sešu mēnešu vecumam. Es neuzķēru savu mammas gēnu uzreiz, un tad, kad dzemdību namā man meitiņu uzlika uz krūtīm, skatījos viņā kā svešiniecē un pārmetu sev, kāpēc manī nav tā milzīgā prieka, kādu rāda filmās vai stāsta citas mammas. Tagad mani nereti pārņem sajūta, ka es nezinu, ko gan es iesāktu, ja man nebūtu bērna. Mana meita ir manas dzīves piepildījums, un tiešām viņā saskatu savu dzīves jēgu, bet es zinu, kā ir būt tajā pusē, kurā ir bail būt mammai.
Taču “child free” nav tikai par bailēm. Citiem cilvēkiem tā ir ļoti apzināta izvēle, un arguments “tu nomirsi vientuļš vai neredzēsi dzīves jēgu bez bērniem” šķiet ļoti nežēlīgs, jo attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kuriem savi bērni nevar būt. Jā, šie cilvēki vēlas bērnus, taču nevar viņus radīt, bet cits vienkārši atmet savām iespējām ar roku. Bet kāpēc gan mūs tik ļoti vajadzētu uztraukt tam, ko kāds cits dara ar savu dzīvi? Mēs nevaram paaugstināt demogrāfiju uz citu rēķina. Ja gribam to paaugstināt – domājam vien paši, taču nemēģinām pārliecināt kļūt par vecākiem tos, kuri izvēlas to nedarīt. Un mums nav orākula spēju, lai simtprocentīgi pateiktu, ka šie cilvēki nožēlos savu izvēli. Mēs jūtam, cik liela dzīves dāvana ir bērns, un uzreiz vēlamies, lai šo dāvanu izjūt arī citi, bet neviens nav sliktāks, ja nevēlas izjust šo dzīves lielo jēgu un skaistumu. Koncentrēsimies labāk uz sevi un savām attiecībām ar mūsu bērniem un mazbērniem, nevis kāda pārliecināšanu pretēji viņa dzīves pārliecībām!
