Atrast aktivitātes, kas patīk, un ieviest tās savā ikdienā – skriet, peldēt, slēpot, soļot ātrā solī, braukt ar riteni, doties pārgājienos. Par to, cik liela loma ir kustībām un aktīvam dzīvesveidam, varat lasīt šodienas laikrakstā sarunā ar fitnesa treneri Agnesi Šulcu. Tiešām vērtīgi un vērā ņemami!
Nav jaunums, ka visu laiku tiek runāts par sabiedrības mazkustīgumu un to, ka arvien vairāk ir bērnu un arī pieaugušo ar lieko svaru. Speciālisti uzsver, ka liekais svars un aptaukošanās ir problēma, kas nākotnē radīs arvien lielāku slogu veselības sistēmai un valsts budžetam. Satraucoša ir arī prognoze par dzīvildzes samazināšanos uztura paradumu un mazkustīga dzīvesveida izraisītu slimību dēļ. Varbūt daļai ir grūti pieņemt patiesību, ka ikdienas paradumi būtiski neietekmē vispārējo veselību, bet, ja pats nevēlas neko mainīt, tad motivēt no malas ir tiešām grūti. Motivācija kļūst par milzu izaicinājumu. Arī mobilie telefoni un citas modernās tehnoloģijas mēdz ņemt virsroku pār fiziskajām aktivitātēm, un tas ikdienā ir acīmredzams fakts.
Bet tad, kad āķis tiek lūpā, tad ir grūti iedomāties savu ikdienu bez fiziskās izkustēšanās, kaut vai rītarosmes. Brīvdienu rītos mēdzu doties uz pilsētas lielo stadionu paskriet, pavingrot. Agros rītos stadionā valda tukšums un klusums. Reizēm satieku vienu vai divus, kas arī atnākuši izkustēties. Reizēm sanāk pārmīt kādu vārdu, un visi ir atzinuši to īpašo sajūtu, kad esi sācis kustēties. To ir grūti aprakstīt vārdiem – enerģiju sniedzoša, pacilājoša, patīkama, omu uzlabojoša! Tā saucamais laimes hormons nekur tālu nav jāmeklē, tas uzreiz ir klāt. Un stadions – gan šis, gan tas, kas Skolas ielā pie sporta centra, – visiem ir pieejams. Tikai jāaiziet! Un sporta infrastruktūra mums ir par brīvu. Tas, ka par brīvu, bija izbrīnījis kādu daudzbērnu tēvu, kurš ar savu ģimeni uz Gulbenes novadu bija pārcēlies no lielpilsētas. Viņš par to bija sajūsmā, sakot man: jūs visi varat te skriet, spēlēt basketbolu, volejbolu, futbolu, arī tenisu un par to nav jāmaksā – tā ir tik lieliska iespēja! Jā, tas tiešām tā ir. Un laiku vienmēr var atrast, ja izkustēšanos noliek savu prioritāšu sarakstā. Bet, lai tā kļūtu par prioritāti, ir jānonāk līdz apziņai, kāpēc tieši man tas ir svarīgi.
