Senajā multfilmā par runci Leopoldu katrā no sērijām viņš teica neapstrīdamu un patiesu frāzi: “Puiši, dzīvosim draudzīgi!” Šo frāzi varētu atkārtot ikdienā ik uz soļa un gandrīz par jebkuru jautājumu. Ja konfliktsituācijas var atrisināt miermīlīgu sarunu ceļā, tā teikt, bez savstarpējiem apvainojumiem un asinsizliešanas, tad viss ir kārtībā, bet bieži vien tā nemēdz notikt. Katrs aizstāv savu viedokli, otram nepanākot ne solīti pretī, un no iecerētās sarunas tāds kašķis vien sanāk. Tie, kuri iekarsuši vairāk, savas sāpes nāk izteikt uz “Dzirksteli” vai aicina talkā citus medijus, vai izliek sociālajos tīklos. Parasti jau savs viedoklis ir arī žurnālistam, tomēr viņa pienākums ir uzklausīt cilvēka sūdzību, noskaidrot arī otras konflikta puses viedokli. Diemžēl tas ne vienmēr ir pa prātam redakcijas ciemiņam, jo viņa viedoklis taču ir vispareizākais. Tāpēc bieži vien mēs dzirdam pārmetumus “jūs jau viņus aizstāvat” vai “šo jau jums kāds ir pasūtījis”. Pasūtīt jau, protams, var, tikai tas ir maksas pakalpojums un laikrakstā attiecīgi būs norāde par to, ka tas ir reklāmraksts.
Nupat redakcijas “ausīs” nonāca ziņa par to, cik neētiski rīkojas mednieki, kuri atstājuši aļņu un staltbriežu ādas un nevajadzīgās daļas tieši tur, kur kāds dodas pastaigā ar savu četrkājaino draugu. Devāmies skatīt un tās tiešām tur atradām. Nekas nelikumīgs jau tas nav, jo jāutilizē vai jāaprok ir tikai mežacūku pārpalikumi sakarā ar Āfrikas cūku mēri, kas vēl nebūt nav galā. Turklāt šīs atliekas jau neatradās ceļa malā, tās bija solīdā attālumā mežā, taču četrkājainajam draugam tās atrast nesagādā nekādas problēmas. Medniekiem, protams, ir savs viedoklis. “Mēs neko nepārkāpjam, mēs pat maksājam par medīšanu šajās teritorijās, ko nedara tie, kas staidzina suņus, piedevām tie dzenā meža dzīvniekus un pat apdraud to mazuļus. Turklāt vasaras beigās no atliekām pāri būtu palikušas vien atmiņas. Izrakt bedri katram nomedītajam dzīvniekam, it sevišķi ziemā, nav iespējams, un paslēpt atlikumus kļūst arvien grūtāk, jo meži arvien vairāk atgādina parkus un neskaitāmas kailcirtes.” Nevar nepiekrist arī šim viedoklim, un atklāts paliek vien ētikas jautājums.
Šādas mazas saķeršanās ir ik uz soļa: starp makšķerniekiem un zvejniekiem, starp suņu saimniekiem, starp tiem, kam patīk un nepatīk egles pie novada domes ēkas. Vienīgais risinājums, manuprāt, šādiem konfliktiem ir ņemt vērā runča Leopolda aicinājumu un dzīvot draudzīgāk.
