Jaunajā gadā mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicināja cilvēkus ņemt savu dzīvi tieši savās rokās. To dzīvot! Pa īstam dzīvot! Tik trāpīga runa, ka to vēl citēs ilgi, jo patiesībā tas nav nekas jauns, taču pilnīgi un nepārprotami skaidrs, ka tam, ko mēs darām īsti no sirds, nežēlojot neko no sevis, neskaitot laiku, pārvarot grūtības, sarežģījumus, tikai tam jau dzīvē ir nozīme.
Kolēģi no mūsu visdraudzīgākās kaimiņu redakcijas Valkas novada avīzes “Ziemeļlatvija” mūs aizveda brīnišķīgā Ziemassvētku ceļojumā uz kultūras vietu, ko izveidojis mūziķis un izcila Latvijas kultūras personība Jānis Lūsēns. Kopā ar savu ģimeni simtgadīgo veco Ozolu skolu, kur skolēnu soļi sen vairs neskan, viņš atkal pārvērtis par vietējo gaismas pili un ne tikai, tā staro savu gaismu pār visu gleznaino Zvārtavas pagasta pusi. Brauciet un smelieties enerģiju! Jā, arī mums novadā ir bijušās skolas, kas zina, varbūt arī piedzīvos šādas pārmaiņas, piemēram, Beļavas muiža, jāatrodas tikai īstajam cilvēkam ar sirdi īstajā vietā.
Gada nogalē es kopā ar daudziem gulbeniešiem piedzīvoju tik lielisku notikumu, kas lika sarosīties asinīm dzīslās un sajusties tik dzīvam Gulbenē! Jūs jau zināt, kā ir ir mūsu mazajā novadā un pilsētā, kad tik bieži nomāc šī pelēcības sajūta, dzirdi, ka nekam nav naudas, visu noskaņu bojā sīki un merkantili kašķi it kā par neko, nu gluži kā prezidents teica – “ko tad mēs?”. Un, ieejot mūsu sporta centrā uz tik grandioziem basketbola svētkiem, ko bija sarūpējis mūsu basketbola klubs “Gulbenes Buki”, es sajutos tik lepna, ka spējam uzrīkot lielisku šovu – tādu, kādu mēs baudām “Arēnā Rīga” vai stadionos citās valstīs! Lielisks basketbols, milzīgs skatītāju pūlis, mirdzošas bērnu acis, moderni sagatavots sporta centrs! Tā nebija vairs Latvijas nomales pilsētiņa. Apbrīnoju Rikveiļu ģimenes paveikto, un man prieks, ka to novērtē Latvijas basketbola sporta funkcionāri ar savu klātbūtni un publiski pasaka paldies. Jā, nu šajā brīdī gribas pieminēt mūsu basketbola tēvu Egilu Čakaru, kurš no mākoņa maliņas noteikti nolūkojās ar savu drusku viltīgo smaidu un, piemiedzot aci, noteic: redziet, viss taču notiek tā, kā tam ir jānotiek! Jā, mūsu pilsētas dzīvības saite, kas bija, ir un būs, izrādās, ir cieši saistīta ar oranžo basketbola bumbu, tā ir mūsu dzinējspēks un galvenais – cerību stars mazajiem gulbeniešiem, ka viss ir iespējams, ja tu to no sirds vēlies!
Gada nogalē saņēmu sirsnīgu dāvanu – grāmatu “Zied gadsimtos Galgauska” no savas mīļās Galgauskas skolas latviešu valodas skolotājas Austras Karoles, ko izdevusi viņas ģimene. Rudens pusē turpinājumos skolotājas rakstītais bija lasāms “Dzirksteles” lappusēs. Tas arī ir apbrīnojams sirdsdarbs, ko skolotāja ir paveikusi, lai nākamajām paaudzēm neaizietu zūdībā stāsti par mūsu vēsturi! Jo nekad nedrīkst aizmirst, ka bez vēstures nebūs nākotnes. Paldies, skolotāj, grāmata silda sirdi!
Un beigās gribu, liekot roku uz sirds, uzsvērt, ka arī mēs, strādājot “Dzirkstelē”, darām daudz vairāk, nekā to prasa noteiktais darbalaiks, noteiktās stundas, noteiktā alga. Bezgalīgi brienam pa birokrātijas džungļiem, ko tā patīk sapiņķerēt gan valstij, gan pašvaldībai, lai atnestu prāta skaidrību un sapratni jums, lasītāji, šķetinām problēmas, meklējam risinājumus, mūsu mūža misija – neatlaidīgi rakties līdz patiesībai, tas vienmēr ir process ar ērkšķiem, jo kādam jau vienmēr ko gribas zem tepiķa palikt. Mēs vācam, apkopojam, analizējam un arī kļūdāmies – tas jāatzīst, bet mēs to darām no sirds, ticot, ka tikai demokrātijai un neatkarīgiem medijiem ir spēks! Uz tikšanos drukātajā “Dzirkstelē”, e-avīzē, “Dzirkstele.lv”, sociālo tīklu profilos!
