4. maijs – Latvijas neatkarības svētki. Šoreiz pārdomas nav tikai par saulaino dienu Rīgā pirms vairāk nekā 30 gadiem ar priecīgo cilvēku pūli, sagaidot Augstākās Padomes deputātus, kuri bija nobalsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai arī patiešām priecīgāks ir prāts par pandēmijas beigšanos, ziedošo pavasari un vasaras tuvošanos, galu galā par apkures cenām var nedomāt līdz rudenim, ātri “atsēdies” uz zemes, izlasot vai skatoties ziņas no kaimiņiem – Ukrainas. Kārtējie upuri, nāves, sagrautas dzīves un galvenais – neviens nezina, cik vēl tādu būs un kad tas viss beigsies. Tāpēc nekas šobrīd nav tā, kā ir bijis pirms kara.
Lai arī šad un tad sabiedrībā dzirdams, kā jau apnikušas ziņas no Ukrainas, es vienmēr saku: labi, jūs tas nogurdina, bet Ukrainā cilvēki būtu laimīgi tikai nogurt, taču viņus nogalina.
Tāpēc šajā karā nav pušu un nav vietas viedokļu daudzveidībai, te ir sarkanās līnijas, kuras nevar pārkāpt. Un man ir gandarījums, ka raibajā Saeimā, kur domas dalījās par visu, deputātiem no dažādam partijām, frakcijām un ārpus frakcijām esošiem ir vienotība, nosodot Krievijas režīma militāro agresiju un iebrukumu, cilvēku nežēlīgo slepkavošanu Ukrainā, kā arī atsakoties no Krievijas enerģētiskā atkarības. Tas ir skaidrs vēstījums vēlētājiem, kādu ceļu mēs kā valsts ejam un gribam iet tālāk. Arī mēs kā medijs ar saviem rakstiem stingri nosodām Krievijas režīma uzbrukumu un zvērības Ukrainā, paužam atbalstu Ukrainas tautai, tās teritoriālajai nedalāmībai un ticam, ka viņu varonība vainagosies ar uzvaru un kalpos kā piemērs visiem cīnītājiem par brīvību un demokrātiju. Tas arī ir skaidrs un nepārprotams vēstījums.
Uzskatu, ka katram cilvēkam ir jābūt skaidrai savai pozīcijai, nosodot šo briesmīgo karu, un, ja kādam tā nešķiet, tad, iespējams, viņš ir vienkārši naivs un neizglītots, ticot Krievijas propagandai, vai cilvēkam ir problēmas ar godaprātu. Tādiem cilvēkiem vienmēr būtu jāpatur prātā vēsture, ko Krievijas komunistiskais režīms ir nodarījis Latvijas tautai – ne tikai latviešiem, bet arī krieviem, īpaši nešķirojot, un vajadzētu atcerēties, kāds ceļš bija jānoiet, lai mēs šobrīd varētu dzīvot savā valstī brīvi un droši.
Šodienas numurā stāstām, kā ukraiņi mācās latviešu valodu pie mūsu latviešu valodas skolotājām – šādu projektu piedāvā mūsu pašvaldība. Lieliska ideja! Varbūt tas mudinās arī kādu, kurš Latvijā jau dzīvo gadus desmitus, bet latviešu valodu tā arī neprot, spert pirmos soļus un sākt to mācīties.
– Ginta Alberte
