Nu ir tādi cilvēki, kuriem piemīt pozitīvā enerģija. Par to esmu pārliecinājies ne reizi vien. Pilnīgi svešs, nepazīstams cilvēks, bet jau pēc pāris minūtēm tu saproti, ka ar viņu var runāt stundām ilgi un tas tevi uzlādē. Ir arī tādi, kuru runāšana ir pilnīgi vienaldzīga, un tādi, ar kuriem sarunu gribas beigt pēc iespējas ātrāk. Viņš pat var neteikt neko sliktu vai – kur vēl trakāk – censties tev “iekost”, bet to, ka saruna nevedas un ir sausa formalitāte, tu saproti ātri vien. Pēc skata to nevar pateikt, tu to vienkārši jūti. Draugu, radu un sen pazīstamo cilvēku loks gan šinī kategorijā neiederas, jo tie ir “izkosti” līdz pēdējai vīlītei un jau laikus ir zināms, ko no viņiem gaidīt. Pat tad, ja ir kopējas intereses vai apspriežamā tēma, rezultāts sarunās ar svešniekiem var būt dažāds.
Darbā bieži vien sastopamies ar pilnīgi svešiem cilvēkiem un labākās intervijas vienmēr sanāk ar tiem, kurus tu ne tikai redzi, bet arī sajūti kā pozitīvu lādiņu. Kāds noteikti teiks, ka viņiem ir laba aura. Var jau būt, tikai es nekad dzīvē neko tādu neesmu redzēji, tāpat kā Dievu, tāpēc es tam neticu. Fiziskais ķermenis man ir saprotams, bet ēteriskais nu nemaz. Ko lai dara? Jāparunā ar cilvēku un jāļaujas savām izjūtām. Saka jau, ka pasaulē ir lietas, kuras pastāv, bet nav ne saskatāmas, ne sataustāmas, es laikam palikšu pie taustāmajām vērtībām.
Nupat bijām intervijā Mālmuižas pusē, un, lai gan runāja mana kolēģe, es uzlādējos kā akumulators, kurš saņēmis kārtīgu strāvas devu. Kur cilvēkā var būt tik daudz pozitīvās enerģijas? Pat tad, kad dzīvē iet kā pa grumbuļainu ceļu, viņš māk saskatīt tajā arī labo. Un, stāstot to otram, man sāk likties, ka dzīve nemaz tik draņķīga nav. Cilvēks ir spējis ko kardināli mainīt savā dzīvē, piedevām vēl ne reizi vien, bet es to daru tikai savās fantāzijās. Pieradums, bailes no neziņas un savas komforta zonas zaudēšanas, lai kāda viņa nu arī būtu. Cilvēki, kuri to pārvar un pēc tam jūtas apmierināti, ir kā piemērs un dod pozitīvu lādiņu. Labāk jau ticēt sev un savām spējām, bet varbūt jāsāk ticēt mūsu tautas paražām, rituāliem un tiem, kas redz auras un spēj tās mainīt pareizajās krāsās. Nu ko, ņemam to kadiķi un svēpējam ārā to negatīvo no dzīvokļiem, mājām un darba vietām. Kas zina, varbūt ķers arī pašiem, un tad mēs būsim pozitīvas enerģijas uzlādēti, dzīvē viss ies kā pa diegu un kāds to aizgūs arī no mums.
