Uz “Dzirksteles” redakciju nereti piezvana citu mediju žurnālisti. Jautā pēc padoma, jo mēs, “dzirkstelieši”, zinām vietējo situāciju, pazīstam savus cilvēkus. Nesen zvanīja tāds augstas raudzes žurnālists. Viņu interesēja noskaņojums Gulbenē saistībā ar Krievijas karu Ukrainā. Konkrētāk žurnālists jautāja par to iedzīvotāju daļu, kuriem simpatizē Krievija vai pat kuri atbalsta tās politiku. Tā kā pie “Dzirksteles” tālruņa trāpījos tieši es, žurnālistam teicu: “Nesen ar kādu vietējo, kurš pēc tautības ir krievs, tieši par to runājām. Cik svarīgi ir saglabāt cilvēcību un neļaut citam citu “pakārt”, neļaut politikai mūs padarīt par ienaidniekiem. Jo dzīvojam taču vienā pilsētā. Un tas krievu puisis mani apskāva. Saruna bija uz ielas. Ar to puisi esam tikai nedaudz pazīstami.”
Žurnālists nosmējās: “Saraksti ar mūsu uzvārdiem vienalga sen jau ir izveidoti…” Protams, ja kas, žurnālistus “pakārs” pašus pirmos. Nešaubīgi.
Kolēģis jautāja, vai Gulbenē nosodījumu saņem Krievijas politikas atbalstītājs Vladimirs Čerkašins par interneta vietnē “YouTube.com” parādīto un vēlāk bloķēto viņa dialogu ar blogeri no Donbasa. Atbildēju, ka diezin vai viņu sasniedz nosodījums, jo Gulbenes cilvēki ir sašķēlušies vismaz divās vai pat vairākās atšķirīgi domājošo nometnēs. Un komunikācija notiek galvenokārt tikai ar savējiem, bet savējie, kā saka, vienmēr sapratīs.
Esmu no tiem, kuri labprāt klausās visos, kuri ļaujas sarunai gan latviski, gan krieviski. Un tieši tāpēc es patiešām dzirdu un zinu, ka arī Gulbenē ir cilvēki, kuriem simpatizē Krievija. Un pagaidām nekādi argumenti viņus nespēj pārliecināt par pretējo. Protams, šodien retais Gulbenē atļausies atklāti slavināt Putinu, bet neskaitāmi cilvēki man ir pauduši, ka Latvijai nevajag kaitināt Krieviju, nevajag palīdzēt Ukrainai. Un tad gan es pasaku savu viedokli, ka diemžēl Latvijā mēs dzīvojam kara draudu situācijā. Tas ir jāsaprot. Tāpēc arī Latvijas politika ir šobrīd tik nelokāma. Šodienas situācija nav tāda, kāda bija pirms 2022.gada 24.februāra. Mēs palīdzam Ukrainai, kura notur fronti arī par mums, par Baltijas valstīm.
Kad otrdienas rītā eju uz darbu, pie luksofora pārmiju dažus vārdus ar svešu vīru, jo viņš skaisti nodungo Vladimira Visocka dziesmu. Un te piepeši viņš nodzied PSRS himnu. Es klausos. Nepārtraucu. Bet esmu pārdomu pilna. Mēs atsveicināmies. Mazliet šokēta smaidu.
