Valsts svētki šogad man bija pārpilni ar emocijām, kurām laba pēcgarša. Jau otro reizi šogad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicināja mūs – reģionālo mediju pārstāvjus – uz Rīgas pili, bet šoreiz uz pieņemšanu 18.novembra vakarā par godu Latvijas 105.jubilejai. Svinīgi, sirsnīgi un piepildīti – tā var raksturot tikšanos atkal prezidenta pilī, un nodomāju, ka prezidenta komandai patiesi ir prasme rīkot svētkus, lai ikviens jūtas gaidīts Rīgas pilī, vai tas būtu Ministru prezidents vai vienkāršs sava darba veicējs. Un atkal un atkal pārliecinos, ka prezidents no visas sirds vēlas vienot Latvijas sabiedrību vairāk nekā jebkurš cits viņa priekštecis un to reāli arī dara.
Tieši tāpēc arī tik zīmīgi prezidenta vārdi, uzrunājot Latvijas tautu pie Brīvības pieminekļa tajā pašā 18.novembra vakarā. “Lai katrs Latvijas patriots ar sirdi un prātu justos kā mājās! Lai sarūk plaisa starp tiem, kuriem ir daudz un kuriem ir maz! Lai varam viens otram padot roku! Lai varam ne tikai runāt, bet arī sarunāties! Lai ikviens var sapņot un savus sapņus piepildīt!”
Emocionāli uzlādējošs svētku nedēļā bija arī uzvedums pēc eposa “Lāčplēsis” motīviem, kurš uzmirdzēja Likteņdārzā Koknesē. To kopumā noskatījās astoņi tūkstoši cilvēku. Uzvedums bija veidots kā aktieru vēstījums 17 izgaismotos pieturas punktos. Varu piekrist tiem, kuri saka, ka režisora Kārļa Anitēna komandas veikums Latvijai bija dāvana svētkos īstajā vietā un laikā, ar dziļu jēgu, no sirds un spējot cilvēkus vienot.
Par to liecina kāds pavisam vienkāršs moments, ko piedzīvoju pati. Uzvedumā no viena punkta uz otru mēs, izrādes skatītāju pulks, gājām tumsā. Kāds bērns ierunājās, ka ir drusku bailīgi, bet sieviete, varbūt viņa mamma vai vecmamma, atbildēja, ka nav ko baidīties, mēs taču te visi savējie – un tas bija tik aizkustinoši!
Sirdsdarbs novērtēts arī “Latvijas Lepnuma” ceremonijā. Tirzas kultūras dzīves ilggadēja veidotāja, tirzmaliešu kultūras lielais balsts Alda Alberte tika godināta “Latvijas Lepnuma” ceremonijā, saņemot īpašo “Zelta ābeli” nominācijā “Novadnieks”. Pulcināt un vienot savus tirzmaliešus, vienmēr lepoties ar savu Tirzu un tirzmaliešiem visā pasaulē – to Alda ir spējusi vienmēr, cik sevi atceros. Alda intervijā “Dzirkstelei” saka, ka “katrā vietā vienmēr būs kas citādāks, katrs pagasts, katrs ciems nāk ar savu pienesumu”. Viņa nezina, “no kā tas nāk”. Un atstāj neatbildētu jautājumu: “Vai no Dieva?” Bet es gan zinu vienu – Aldas sirdī vienmēr būs Tirza, tas gan ir no Dieva!
