Izrādi ar nosaukumu “Soliņš” Gulbenes Tautas teātris izspēlēja daudzus gadus pēc kārtas, katrreiz ar atjaunotu, aktuālu un jokpilnu saturu. Vienmēr skatītāju zāle bija pārpildīta. Un sadzīves ainiņas bija ņemtas no mūsu pašu ikdienas. Atcerējos par to visu sakarā ar diskusiju, kura izvērtās starp dzīvokļu īpašniekiem mājā, kurā dzīvoju.
Ar viedokļiem apmainījāmies, čatojot mūsu “WhatsApp” grupā. Par ko ir stāsts? Par soliņu! Es savā un vēl vairāku senioru vārdā kaimiņus rosināju apspriesties, vai derētu mājas priekšā nolikt soliņu, kur pasēdēt, atpūsties pirms kāpiena uz dzīvokli kādā no augšas stāviem. Tas, protams, ir viens izmantošanas piemērs. Soliņu var lietot arī citādi. Lai apsēstos un papļāpātu kaimiņi, lai bērni tur noliktu savas lelles un spēlētos un tā tālāk. Diskusija iznāca auglīga, jo beigās mājas vecākā (dzīvokļu īpašnieku pilnvarota persona) jau ievietoja foto ar soliņu, kāds tas varētu izskatīties. Glauns. Ar atzveltni.
Bet līdz tam viedokļu apmaiņa bija interesanta un arī asprātīga. Kāda dāma no mūsu mājas bija pret soliņu, jo tā būšot vieta, kur vēlos vakaros pasēdēt iedzērājiem. Viņa nevēloties naktīs, gultā gulēdama, klausīties pagalmā dirnošo sarunās. Kāda cita dāma piedāvāja: “Tad varam saukt policiju, ne tā?” Turklāt policija jāsauc esot arī tad, ja iedzērāji stutējas gar mājas sienu vai piesēžas pie atkritumu tvertnēm. Vēl cita dāma pauda, ka viņu arī uztrauc “tusētāji” un netīrība, kas magnētiski aplips soliņam. Viņa rosināja izvietot norādi, sak, soliņš pie mājas ir paredzēts tikai senioriem.
Joki paliek joki, tomēr katrā jokā ir daļa patiesības. Tas ir realitātes spogulis. Iespējas greizā veidā, bet varbūt arī ne. Vai soliņš pie daudzdzīvokļu mājas ir vajadzīgs, vai tas jāsargā visai mājas kopībai no saviem un vēl jo vairāk no svešiem iedzērājiem? Iespējams.
Pirms vairākiem gadiem novēroju situāciju, kā pretējās mājas iedzīvotāji aizstāv tiesības tikai pašiem sēdēt uz viņu mājas soliņa. Tur piesēdušie svešie “iedzērāji” tika piekauti līdz asins izliešanai. To paveica mājas “iedzērāji”.
Gulbenes Tautas teātra koncepcija, veidojot izrādi “Soliņš”, bija par iekļaujošu sabiedrību. Ar visiem stiķiem un niķiem, tikumiem un netikumiem, kuri piemīt mums katram un sabiedrībai kopumā. Bet latvietim zemapziņā ir viensētas princips, kas paredz norobežoties, nevis iekļauties. Un mums taču ir policija, kuru izsaukt sakarā ar katru dīvaino situāciju.
