Sākumā biju dusmīga, ejot gandrīz divus kilometrus pa smilšaino grants ceļu uz Druvienas Silmaču estrādi Zāļu vakarā, lai baudītu mūžsenās “Skroderdienas Silmačos”. Daudz cilvēku, un, protams, daudz arī automašīnu, tās bija jāatstāj ceļa malā, turklāt pāris kilometru attālumā no estrādes, bet saule tieši svētkos bija izlēmusi beidzot lutināt ar kārtīgu karstumu līdz šim nosalušos latviešus.
Taču viss aizmirsās līdz ar pirmajām izrādes ainām Silmaču estrādē. Kā populārs skaņdarbs meistara Rūdolfa Blaumaņa teksti skan vienā taktī un katru nepareizu “noti” (vārdu) uzreiz izjūti. Lai arī labi zini, kas sekos tālāk, tik un tā nevari atrauties no aktieru spēles, jo vari nokavēt to, ko jau tāpat labi zini, smejies par tiem pašiem vecajiem jokiem un izbaudi, kā aktieriem šoreiz izdosies izspēlēt lugas populāros varoņus. Man patika novadnieces Aijas Dzērves Antonija, pēdējos gados labākais izpildījums ar savu rozīnīti – Gulbenes pusei tik raksturīgo vārdu laušanu, kas faktiski viņai kā profesionālai aktrisei nemaz nav, taču to viņa tik meistarīgi ievija autentiskajā vidē. Un autentiskajai videi Silmaču estrādē ir tik vārdos neizskaidrojama pirmatnēja pievilcība, tur tu sajūti īstus Jāņus, sajūties kā īsts latvietis. Jā, nu acīmredzot tādēļ jau tik daudz laužu tomēr brauc tālu un grūti izbraucamu ceļu, lai sajustu šo latviešu kodu. Satiku Druvienā kolēģi no Bauskas, kura nekad nebija bijusi Druvienā, viņa bija patiesi aizkustināta par tik jauku Līgo vakaru tik apbrīnojamā Latvijas vietā, nemaz nesūdzējās par sliktu ceļu. Un tā jau ir, ko tad es īsti gribēju, lai visām mašīnām būtu vieta pie estrādes, kas nemaz nav iespējams, jo mazā Silmaču estrāde mežu ielokā to nevar nodrošināt. Pēc tam jau arī sapratu, ka ceļš uz Silmačiem bija jāuztver kā svētceļojums, kur veldzi dvēselei saņemsi gala punktā. Ir taču latvieši, kas iet svētceļojumos citās svešās zemēs, iet svētceļojumā uz Aglonu, bet es un vēl citi – uz Druvienas Silmačiem. Un kāpēc ne?
Braucot mājās, starp Druvienu un Lizumu iebridu kādā pļavā. Pilnīgs klusums, saulīte noriet, ceļas migla. Plūcu jāņuzāles un nodomāju – burvīgi svētki!
– Ginta Alberte
