Atmiņas, ko glabā cilvēka prāts, ir gan laime, gan lielākais lāsts. Tas nešķiro labās un sliktās un nesakārto tās pa plauktiņiem, lai vienām pieliku piekaramo atslēgu, bet citām durvis turētu plaši atvērtas. Gadiem ejot, dažas pabāl, bet citas ir spilgtas un iesēdušās tā, ka nav izdzēšamas ne ar ko. It sevišķi jau no bērnības, jo dzīve tajā vecumā, vismaz man, bija bezrūpīga un sastāvēja no priekiem un izklaidēm. Šad tad virs galvas gan parādījās kāds lietus mākonītis, bet arī tad to varēja uztvert kā Vinniju Pūku, kurš ar balonu devies medus meklējumos.
Pirms dažām dienām biju mūsu, manuprāt, skaistākā pagasta – Stāmerienas “Lāčausī”, kur nebiju bijis vairākus gadus, un, pašam negribot, prāts lika atcerēties šeit agrāk piedzīvoto. Bērnībā tikt uz šejieni vasaras karstumā bija svētlaime. Mūsdienu bērniem šādas sajūtas ir neizprotamas, jo tas taču ir nieks – iesēsties mašīnā un piecpadsmit minūšu laikā vecāku pavadībā jau vari plunčāties vēsajā ūdenī.
Toreiz, kad mašīnu bija ļoti maz, tas bija vesels piedzīvojums! Ja izdevās pielauzt vecākus ziedot dienu atpūtai, tad jau no rīta nevarēju sagaidīt mirkli, kad būs jādodas uz autobusu vai biežāk gan uz bānīti, lai uzsāktu braucienu. Brīvdienās bānītis bija tā pārbāzts, ka pat tamburā atpūtnieki bija saspiedušies plecu pie pleca, bet tolaik tā bija normāla ikdiena un neviens par to nepukojās un pašvaldībai nesūdzējās. Brīvdienu speciālie reisi Autoosta – “Lāčauss” bija glābiņš, lai mājās atgrieztos vēlāk, nekā to varēja izdarīt ar bānīti. Kur vēl stāvēšana garajās rindās pēc saldējuma, pēc iespējas pabraukāt ar ūdens velosipēdu un daudz kas cits!
Tagad, to visu vērojot, ir nedaudz skumji, jo vecā pirtiņa ir pussabrukusi, no lepnās glābēju stacijas palikušas vien pussakoptas drupas, volejbola laukums pazudis un peldētava ir pamatīgi aizaugusi, lai gan pagasta pārvalde cenšas to rudeņos pļaut. Vien pati “Lāčauss” tirgotava gadiem stāv nemainīga ar visu veco priedi cauri jumtam. Pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, tur joprojām var nopirkt kādu našķi, braukt ar ūdens velosipēdiem un baudīt vasaru. Tikai rindu vairs nav. Atpūtnieku ir maz, jo cilvēkiem ir mašīnas un izvēle, kur pavadīt brīvās dienas – pie Stāmerienas ezera, jūras vai Turcijas pludmalēs. Arī mūsdienu bērniem nākotnē būs atmiņas, bet vai viņi par tām tā jūsmos?
