Pagājušā nedēļa iesākās ar gadījumu, ko tik viegli mēs, “Dzirksteles” darbinieki, nevaram un nevarēsim aizmirst. Bezpalīdzīgā situācijā bija nonākusi kāda mamma ar savu smagi slimo bērnu.
Nejaušības dēļ mamma un bērns nonāca redakcijā, jo mūsu durvis vienmēr ir bijušas atvērtas visiem, arī tumšajā pirmdienas vakarā. Tobrīd šī sieviete bija pilnīga viena ar savu smagi slimo bērnu un novesta līdz izmisumam, jo viņai vienkārši nebija vairs spēka palīdzēt savam bērnam.
Un tad mēs, tie paši žurnālisti – “stulbie”, kas “nemāk rakstīt”, ir “neētiski” vai “uzpirkti”, bijām vienīgie, kas cenšas palīdzēt ar to, ko var, kaut vai izrādot iejūtību cilvēkam, kas nonācis izmisuma stāvoklī, jo mēs nevaram vienkārši paiet garām nelaimīgai mammai un doties mājās. Mēs nevarējām daudz, tikai runāt ar mammu, noturēt bērnu telpā, gaidot “ātro palīdzību” un policiju, lai, nedod dievs, viņš nepazustu tumšajā vakarā un līdz ar viņu arī mamma. Mēs negribējām, lai notiek kas nelabojams.
Jau vēlāk uzzinājām, ka novada sociālais darbinieks ir daudz darījis ģimenes labā. Tomēr sapratām arī to, kas nav nekāds jaunums, ka specifiska veselības aprūpes palīdzība vajadzīgajā brīdī mūsu valstī cilvēkam ir grūti pieejama, kur nu vēl reģionos. Turklāt ir saprotami, ka mammai vienkārši var pietrūkt zināšanu, kā risināt smago situāciju ar slimo bērnu, galu galā arī naudas līdzekļu, caursišanas spēju, un nav brīnums, ka cilvēks nonāk izmisumā.
Parasti jau Latvijā ir tā, ka tikai tad, kad notiek kas ārkārtējs, jau ar letālām sekām, pēc sabiedrības spiediena sarosās visi – partijas, politiķi, ierēdņi, plaši diskutē, savukārt veselības aprūpes nozare atkal paziņo, ka naudas ir par maz, tāpēc palīdzība līdz visiem nenonāk. Ar to viss arī beidzas līdz nākamajam gadījumam, bet nesakārtotā veselības aprūpes sistēma klibina tālāk. Tomēr bērnu veselībai valstī taču būtu jābūt prioritātei numur viens!
Otrs tikpat satraucošs gadījums pirmdien – meiteņu kautiņš novada vidusskolā. Redzot, cik daudz reizes raksts par šo gadījumu lasīts “Dzirkstele.lv” un cik komentēts, ir pilnīgi skaidrs, ka problēmas arī Gulbenē ar vardarbību starp skolēniem milzt tāpat kā citur Latvijā. Acīmredzot arī nav sistēmas, lai pret to efektīvāk cīnītos, jo cerēt, ka kautiņi vispār nenotiks, ir naivi. Pirmdienas kautiņa lieta ir nonākusi līdz policijai, tas bija nepieciešams, jo pret vardarbību, vienalga, cik maz vai daudz ir kāds cietis, nevaram būt iecietīgi. Tam, kas atļāvies pacelt roku pret citu, kaut arī nepilngadīgs, ir jāsaņem kaut kāds sods, tam būtu jāaiziet arī līdz vecāku apziņai. Nav taču jāatgādina, ar ko mēdz tādi kautiņi beigties un cik dzīvība ir trausla.
