Nesen man kāds ģimenes draugs pavisam tieši – kā ar āmuru pa pieri – pajautāja: “Vai tu pietiekami par sevi rūpējies?” Automātiski uzreiz atbildēju godīgi: “Nepietiekami.” Un pēc tam ilgi prātoju, ko viņš īsti domāja, tā vaicādams.
Ir skaidrs, ka sievietei visa mūža garumā būtu jābūt… dāmai. Par sevi es varētu teikt – esmu ar sunīti. Bet vai dāma? Kas slēpjas zem šā dūmakaini intriģējošā vārda – dāma? Pasaulslavenais angļu izcelsmes kinorežisors Alfreds Hičkoks reiz esot teicis tā: “Sievietei ir jābūt kā labai šausmu filmai – jo vairāk tā rosina iztēli, jo labāk.” Viņš ļoti precīzi ir raksturojis to, ko patiesībā vīrieši gaida no pretējā dzimuma. Sievieti, kura aizrauj, apreibina, pakļauj. Sievieti, kura ir tikpat neprognozējama kā laika apstākļi. Noteikti skaista, kopta, kārdinoša, pavedinoša un vienlaikus nepakļaujama.
Vai mēs esam tādas? Domāju, ka neesam. Latvijā vairums sieviešu strādā ne mazāk vai pat vairāk par vīriešiem. Arī ļoti vīrišķīgus darbus. Sievietes Latvijā uzņemas atbildību un nostājas blakus vīriešiem, vada kolektīvus, kuros ir arī vīrieši. Un ko tur slēpt – vairumā gadījumu Latvijā tieši sieviete ir ģimenes galva. Īstā vai pat vienīgā. Tik izplatīts ģimenes modelis ir sieviete ar bērniem, kur vīrietis tikai viesis vai mīļākais, bet ne atbildīgs tēvs un materiālais nodrošinātājs.
Un tomēr Latvijas sievietes grib, var un spēj būt sievišķīgas, lai vai kas. Kā sētniece ar sniega lāpstu rokās. Kā grāmatvede pie datora. Kā Zemessardzes ierindniece ar šauteni pie sāniem. Kā skolotāja klases priekšā. Kā tikai un vienīgi māmiņa, no rītiem pavadot savus bērnus uz izglītības iestādi. Kā policiste, pratinot likumpārkāpēju. Kā tiesnese, nolasot spriedumu krimināllietā.
Vīriešiem ir savi priekšstati par sievišķību, savas prasības pret sievietēm. Reizēm mēs izdabājam vīriešiem, cenšamies atbilst viņu gaidām. Sevišķi, ja ir runa par tēviem, brāļiem, dēliem. Brīžiem ļoti pielāgojamies arī partneriem – vīriešiem. Kad iemīlamies, kad mīlam, kad uzticamies vai kad esam aprēķina vadītas. Kā Skārleta no “Vējiem līdzi”.
Bet ko par sievišķību domājam mēs, sievietes, pašas? Manuprāt, sievišķība ir empātiska. Ar ļoti aktīvu sirds čakru. Ar mīļumu saskarsmē. Ar rokas padošanu paklupušajam. Ar spēju paklusēt un neteikt pēdējo vārdu, ja kādu tas sāpina. Vai protam tā? Ne vienmēr. Un tomēr tieši šādu sievišķību es gribu redzēt un audzēt sevī, necenšoties piekrāsot savu sirmo galvu.
