Kad izdomājām “Dzirkstelē” pajokot un pārveidot Gulbenes novada ģerboni, kurā gulbji tiktu aizstāti ar lāci, man ne prātā nenāca, ka joku dienas, 1.aprīļa, vakarā Gulbenes lāča vairs nebūs. Tā sanāca pavisam skābs joks mums. Es saprotu, ka cilvēku muļķība ir briesmīga, un dažu vēlme barot visus, arī meža zvērus, vienkārši nav apturama. Man vienmēr stulba šķitusi baltmaizes kukuļu grūšana gulbjiem, pīlēm, kuras, piemēram, manā Skolas ielas pagalmā baro, pat no balkoniem metot maizi. Laikam jau cilvēkiem patīk pārvērst meža pīles par suņiem, kas tek pretī, līdz ierauga cilvēku iznākam par durvīm. Un tā, protams, savvaļas putni, dzīvnieki cilvēka rīcības dēļ pārvēršas par “miskastniekiem”, kas diedelē no cilvēka barību.
Protams, neviens no putniem vai dzīvniekiem nav tik liels drauds cilvēkam kā lācis.
Skaidrs, ka cilvēku drošība ir pirmajā vietā, un kaut kā bija jārīkojas. Un Dabas aizsardzības pārvalde darīja. Visu kā “labākajās” politiķu tradīcijās. Ātri lāci nobeidza, paziņoja sabiedrībai caur medijiem piektdien uz darba laika beigām, lai pa brīvdienām jau visi lāci būtu aizmirsuši. Sāka savā paziņojumā ar kārtīgu uzbraucienu cilvēkiem, galvenais – visa Latvijas saprata, ka tie ir gulbenieši, kuri ir tādi muļķi, kas baro lāci, tādēļ viņš ir jānogalina. Taču nevienā vārdā par to, ka arī Dabas aizsardzības pārvaldei nebija ideju, ko darīt ar lāci. Skaidrs, ka ne jau gulbenieši lāci pieradināja vienā svētdienas pēcpusdienā. Visos apskatītajos video varēja redzēt, ka lācis nemaz nebaidās no cilvēka un viņa uzvedība ir ļoti neraksturīga meža dzīvniekam, un neko no pagājušā gada rudens piedzīvojumiem Valkas pusē ar otru savu “cīņubiedru” viņš nav aizmirsis. Nav aizmirsis, ka cilvēks – tas ir ēdiens, nezinu, vai tad vispār dzīvnieki aizmirst ko tādu? Un vai uz to vispār bija vērts cerēt?
Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem, tām komisijām, kas tika veidotas ar dažādiem speciālistiem jau rudenī, priekšā jau bija visa ziema, ko domāt, ja kāds no lāčiem nebūs nekur tālu aizdevies un atkal nāks pie cilvēka. Galu galā, ja jau neviens nekur dabas parkos neņēma pretī lāci, tad, iespējams, varēja sākt ziedojumu kampaņu, cilvēki Latvijā ir atsaucīgi, saziedotu arī lāča mītnei. Tagad visiem ir tikai bezgala žēl skaistā dzīvnieka.
– Ginta Alberte, laikraksta “Dzirkstele” galvenā redaktore
