Jau pirms kāda laika biju ievērojusi pilsētā izkaisītas papīra strēmeles. Te vienā, te otrā, te trešā ielā. Izplēstas balta papīra zīmītes – aprakstītas vecišķā, labi salasāmā rokrakstā ar lodīšu pildspalvas zilo tinti. Nodomāju – kāds piekopj rituālu ar pašam vien zināmu jēgu un mērķi.
Uz darbu iedama, no sniega pacēlu trīs zīmītes. Sāku lasīt. Līdz galam saturu apjēgt ir grūti, jo, šķiet, strēmeles ir kā mozaīkas gabaliņi no kāda garāka vēstījuma. Taču no atslēgvārdiem, kurus izlasīju, sapratu – rakstītājs vai rakstītāja dedzīgi stāv par Latvija brīvvalsti: “mēs, latvieši, bijām nesuši savu upuri”; “ar lielām ciešanām”; “zinājām, mūs izsūtīs”. Un tad pilns teikums: “Ādolfs Rancāns – represēts 1949.gadā par darbību pretpadomju organizācijā “Latgales vanagi”. Ieinteresēta meklēju vairāk informācijas internetā. Atradu! No 1947.gada aprīļa līdz 1949.gada maijam Nautrēnu vidusskolā un tās apkārtnē darbojās pret okupantiem vērsta slepena jauniešu nacionāli patriotiskā pretpadomju organizācija “Latgales vanagi”. 1996.gadā Rogovkā pie šīs skolas ēkas izvietota granīta plāksne, kurā ierakstīti 26 jauniešu – “Latgales vanagu” – vārdi. Starp viņiem – arī A.Rancāns.
Varbūt tieši man šis nezināmais Gulbenes cilvēks ir atstājis savas vēstules sniegā kā orientieri ļoti nedrošajā šodienas politiskajā situācijā, kur otrajā plānā paliek visi mūsu kašķi un ķildas. Gan par jauno, ne visiem tīkamo altāri katoļu baznīcā. Gan par homoseksuālo Latvijas cilvēku vēlmi precēties un audzināt bērnus. Gan par mandarīnu, elektrības un apkures cenām. Gan par novada domes amatpersonu jaunajām, lielajām algām.
Mēs lasām, ka NATO gatavojas tam, ka Krievija var uzbrukt Baltijas valstīm. Protams, to negribam. Bet gataviem mums ir jābūt.
Nautrēnu jaunieši tālajos četrdesmitajos palika okupētajā Latvijā un apvienojās pretpadomju organizācijā. Sekoja represijas, upurēšanās, ciešanas, kurām tomēr bija jēga. Nākotnes vārdā. Domājot par to, ka mazā Latvija reiz atkal būs neatkarīga valsts un ka latviešu tauta atkal būs brīva. Cik dārga, cik svēta mums katram šodien ir latviešu tautas brīvības ideja?
Un te vietā ir jautājums: uz ko esam gatavi mēs katrs – es, tu, viņš, viņa? Vai spējam, gribam, protam dot savu ieguldījumu Latvijas neatkarības nosargāšanā, stiprināšanā? Esam patrioti vai tikai Latvijas neatkarības augļu patērētāji? Tie visi ir jautājumi, uz kuriem mums katram jau šodien ir jāmeklē savas atbildes.
