Trešdienas rītā izvedu savu suni mazā pastaigā un uz kāda soliņa pamanīju vīstošas sarkanas rozes. Nevis dažas, bet klēpi ziedu. Nodomāju – laikam kāds mīlētājs saņēmis atraidījumu. Pats par sevi tas ir skumjš fakts. Taču arī cerīgs. Tātad Gulbene nav gluži pensionāru pilsēta. Ir te jaunie, ir mīlošie, ir drāmas, ir enerģija un ir domas par nākotni.
Par jaunības klātbūtni Gulbenē priecājos arī saistībā ar ikgadējo “Kindergarten” festivālu. Apciemoju tā rīkotājus vairākas dienas pirms pasākuma norises. Jau tad plānotajā vietā notika rosība. Strādāja ne tikai paši galvenie organizatori, bet bariņš jauniešu. Gan vietējie, gan atbraucēji no citām Latvijas pilsētām. Darīja visu, kas nepieciešams. Ar slotu, ar lāpstu, ar urbi vai ar datoru rokās. Katrs atbilstoši savām spējam un kompetencēm. No šiem jaunajiem cilvēkiem izjutu tādu pozitīvo lādiņu, ka gribējās visu laiku smaidīt.
Un tāpēc ir skumji dzirdēt, ka, iespējams, sestais “Kindergarten” festivāls Gulbenē varbūt ir arī pēdējais. Iemesls? Ne tikai tas, ka Gulbene ir gluži vai pasaules mala. Gulbene, kā izrādās, ir ļoti vecišķa un stagnātiska, jo nespēj izturēt jauniešu festivāla divas naktis. Zvana policijai, sūdzas par troksni. Viens labums – tobrīd vismaz aizmirsa ganīt jaunos mopēdistus. Visu savu uzmanību pārslēdza uz mūzikas festivālu. Arī sociālajos tīklos aprunāja, pārmeta, piedēvēja grēkus, kuri, ja arī ir, jāmeklē katra jaunieša vecākiem pašiem savās ģimenēs.
Kāpēc mēs Gulbenē nesaprotam un par maz mīlam savus jauniešus? Tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes. Ko tieši vēlamies? Lai Gulbene ir miera osta un paradīze novecojošiem cilvēkiem, kuriem pieskaitu pati sevi?
Neformālās aktivitātes Gulbenē ir retums. Tādām pieskaitu arī festivālu “Kindergarten”. To noorganizē jauniešu kopiena. Brīvprātīgi, balstoties tikai uz pašiniciatīvu, ziedojot tam savu laiku, savas idejas, sirdi un arī savu ārzemēs nopelnīto naudu. Vai tas nav cieņas un apbrīnas vērts? Ir! Un tas ir arī labais piemērs, kuram līdzināties.
Mēs taču vēlamies dzīvot Gulbenē, kurai ir nākotne. Pilsētā, kurā bērni izaug, dodas pasaulē un atgriežas šeit, veido ģimenes un paliek. Tāpēc paaudzēm ir jābūt savstarpēji saprotošām. Sadarboties spējīgām. Arī spējīgām piekāpties. Saprast. Mēs, kas šodien esam pusmūžā, taču arī reiz bijām jauni, arī mūsos kūsāja enerģija un varējām dejot līdz rīta gaismai. Ļausim to darīt arī šodienas jauniešiem!
