Kad piedalījos forumā Saeimā par iedzīvotāju padomju tēmu, redzēju daudz patiesi ieinteresētu cilvēku no visas Latvijas, kuriem ir idejas, vēlme izdarīt ko sabiedrības labā savā pilsētā, pagastā, tāpēc viņi piekrīt tērēt savu brīvo laiku un darbojas padomēs. Daudzviet padomes reāli darbojas, arī kaimiņu novados. Protams, padomes darbība nav iespējams bez sadarbības ar pašvaldību. Piemēram, Siguldas novada mērs Linards Kumskis publiski forumā apstiprināja, ka regulāri sazvanās ar visām iedzīvotāju padomēm, kas novadā darbojas, tādējādi pastāvīgi ir lietas kursā, ko cilvēki iecerējuši, kādas problēmas vēlas risināt. Viņš arī atzīst, ka naudas ir tik, cik ir, un ne visu iespējams izdarīt, taču bija saprotams, ka novada vadītājam patiesi rūp tas, ko cilvēki grib.
Mūsu novadā ar iedzīvotāju padomēm nesokas, arī iedzīvotāji neizrāda interesi. Kāpēc? Patiesībā jau viss ir izskaidrojams. Mūsu politiķiem padomes vairāk šķiet kā apgrūtinājums, nevis iespēja. Acīmredzot nav vēlmes lieki skaidroties, diskutēt, kāpēc lemj tā un ne citādāk, noņemties ar kādu neapmierinātāku iedzīvotāju arī negribas. Formāli jau dome visu ir darījusi, pa pagastiem ir braukāts un stāstīts par padomēm, kaut kur pat pašvaldības tīmekļvietnē var atrast nolikumu, ja cītīgi meklē. Tomēr galvenais vēstījums, ko esam sapratuši, veidojot rakstus par šo tēmu, ir diezgan nepārprotams: domes mājā jau tomēr visu labāk zina, kas un kā jādara, un sarunas ar iedzīvotāju padomēm te var būt un tikpat labi arī nebūt. Pašiem politiķiem gan būtu jānonāk pie secinājuma, ka jebkura saruna, arī ar kašķīgākiem iedzīvotājiem, tomēr ir labāka kā nekāda saruna. Diemžēl pieredze rāda, ka citādāk domājošie nepatīk un viņiem ātri piekar ienaidnieka birku. “Dzirkstele” pati to uz savas ādas piedzīvojusi gan šajā, gan iepriekšējos sasaukumos.
Kopš izveidots viens liels novads, visas reformas gājušas iedzīvotājiem pāri kā ceļa rullis un nekādi iebildumi, protesti faktiski nav ņemti vērā, kaut bieži lēmumi bijuši arī politizēti, nevis tikai balstīti uz kādu loģiku un faktiem. Izpalicis arī publisks izvērtējums, ko iedzīvotājiem devušas neskaitāmās reformas. Kur tad ir reāli ieguvumi un ietaupījumi, vai lemtais ir devis cerēto rezultātu? Tieši tāpēc saprotama iedzīvotāju vienaldzība: lai viņi lemj, ko viņi grib, tāpat nekam nav jēgas. Manuprāt, šobrīd vietējā vara no iedzīvotājiem ir daudz tālāk nekā Eiropas Parlaments, un tas jau var novest pie bēdīga rezultāta, ka cilvēkiem vispār nav vēlmes iet balsot. Vēsturiski zemākais aktivitātes procents tika piedzīvots jau pagājušajās pašvaldību vēlēšanās. Kas būs nākamgad? Bet tā taču ir vietējā vara, kura sevi vienmēr ir prezentējusi, ka ir vistuvāk iedzīvotājiem!
