18.novembris – Latvijai ir visīpašākais un visnozīmīgākais datums, jo 1918.gada 18.novembrī tika pasludināta Latvijas Republikas neatkarība. Gaidot Latvijas proklamēšanas dienu, “Dzirkstele” tiekas ar Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljona Stāmerienā Apgādes daļas priekšnieka pienākumu izpildītāju virsleitnantu Robertu Ālu.
Tradicionāli 18.novembrī Rīgā notiek Nacionālo Bruņoto Spēku militārā parāde, un katru gadu tas ir kā atgādinājums visiem par mūsu valsts aizsardzību un tās nozīmi. 18.novembra militārajā parādē Rīgā piedalīsies arī Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljons ar artilērijas baterijas pašgājējhaubicēm.
“Pats esmu piedalījies Nacionālo Bruņoto Spēku militārajā parādē, kas notika 2023.gada 4.maijā Alūksnē. Jutos lepns par šādu iespēju. Mirkli īpašu padarīja tas, ka soļoju uzreiz aiz bataljona komandiera. Tas ir vārdiem neaprakstāmi. Katrā parādē soļojam, mēs – karavīri un zemessargi, un ar mums kopā ir visi aizstāvji un cīnītāji, kuri ir gatavi Latviju aizstāvēt,” uzsver Roberts.
Zemessardze – kā pagrieziena punkts
Roberts ir audzis un mācījies Talsos. Jelgavā studējis Meža fakultātē, un pēc studijām arī strādājis meža apsaimniekošanas jomā Talsos. Vēlāk izlēmis iestāties Zemessardzē, kas patiesībā kļuva par pagrieziena punktu gan viņa kā personības izaugsmē, gan arī karjeras izaugsmē.
“Zemessardzē man patika. Mācībās piedalījos ar augstu atbildības sajūtu no savas puses,” atzīst Roberts un turpina: “Zemessardzē izvēlējos būt izlūks. Mācības ir nopietnas un bieži. Pieteicos Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā. Izturēju atlasi, bet, ieraugot mācību grafiku, sapratu, ka ar darbu savienot būs grūti, un tad jau ir jāsāk domāt par profesionālo dienestu. Pakāpos soli atpakaļ un paliku izlūkos. Pagāja gads. Nāca pārmaiņas darbā, un kāds pazīstams virsnieks ieteica man tomēr doties profesionālajā dienestā. Devos studēt uz Aizsardzības akadēmiju. Tiklīdz iesāku dienestu, kopā ar savu ģimeni pārcēlāmies uz Alūksni, jo sieva ir no Alūksnes. Paralēli skatījos darba iespējas Gulbenes un Alūksnes pusē. Pieteicos dienēt Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljonā Stāmerienā. Toreiz tā bija kaujas atbalsta rota, kas bija nesen izveidojusies. Sāku kā pretgaisa aizsardzības vada komandieris, tagad esmu Apgādes daļas priekšnieka pienākumu izpildītājs,” par sevi stāsta Roberts.
Skolas laikā viņam pat prātā nenāca, ka dienēs armijā, jo nebija arī parauga, savukārt informācija, ko dzirdējis par armiju, bija maldinoša. Tagad Roberts nenožēlo ne mirkli, ka ir izvēlējies profesionālo dienestu. Tās ir zināšanas, rūdījums, karjeras izaugsme. Viņš uzsver arī Valsts aizsardzības dienesta nozīmi. “Tas ir nepieciešams un vajadzīgs. Jā, jauniešiem nav viegli šie 11 mēneši, bet ļoti noderīgi. Esmu nozīmēts kā rotas komandieris Valsts aizsardzības dienestā jaunajam iesaukumam, un nākamgad būs divi iesaukumi – janvārī un jūlijā. Man būs iespēja strādāt ar jauniešiem. Uzskatu, ka viņiem tas ir tāds labs atspēriena punkts – saprast kaut ko vairāk no dzīves, un par dienestu arī maksā,” saka Roberts.
18.novembris – svētku diena
Dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī tā ir milzu vērtība. Bet, ko tas ir prasījis no mūsu senčiem, to, kā Roberts atzīst, gan viņa paaudzei, gan vēl gados jaunākiem cilvēkiem ir grūti saprast, jo paši to nav piedzīvojuši. “Bet mums ir iespēja klausīties vecāku un vecvecāku stāstus, interesēties par vēsturi, izglītoties, saprast un novērtēt. Kā mūsu vecāki ir cīnījušies pirmās Latvijas neatkarības laikā, barikāžu dienās. Es barikāžu laikā biju vienu gadu vecs. Un nezinu, ko tas nozīmē, tāpēc militārpersonām ir pienākums padotajiem atgādināt, ka neatkarīga, brīva valsts – tas nenāk tāpat vien. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es iestājos Zemessardzē. Es vēlējos pilnveidot sevi šajā jomā un zināt vairāk. Un tur, kur es esmu, daru to labāko, ko es varu,” uzsver Roberts.
18.novembris viņa ģimenē ir svētku diena. “Šogad mēs ar sievu dosimies uz labdarības balli Rīgā. Uz to ir jāierodas ar vienu rozi, un pēc tam no šīm rozēm tiks veidoti pušķi un nolikti pie Brīvības pieminekļa. Šajā dienā man patīk skatīties filmu “Rīgas sargi”. Laba filma, un vieglākais veids, kā uztvert vēsturiskos notikumus. Mani interesē arī manas dzimtas stāsts. Tēva vecvecāki tika izsūtīti uz Sibīriju. Mammas vectēvs arī tika izsūtīts uz Sibīriju. Viens no mammas vectēva brāļiem bija meža brālis, kurš kaut kādā brīdī dabūjis arī virsnieka pakāpi. Es cenšos apkopot šo informāciju, un iepazīstinu ar to arī savus bērnus,” stāsta Roberts.
Abas puses mācās
Roberts uzsver, ka, neraugoties uz Krievijas izvērsto karu Ukrainā, mēs, Latvijā, varam justies droši. “Tas ir mans personīgais viedoklis – satraukumam nav pamata. Neviens Latvijā vai Baltijā tagad neienāks. Nav nekādu indikāciju, kas liktu domāt citādāk. Arī vēsturiski – nevienam nav paticis karot divās frontēs. Mums ir NATO klātbūtne. Mums regulāri notiek mācības, kur tiek izspēlēti scenāriji, kā notiktu pilna valsts mēroga aizsardzība. Mums ir karavīri, mēs esam apmācīti un visu laiku notiek profesionālā pilnveidošanās. Karavīri spēs reaģēt un rīkoties nepieciešamības gadījumā. Ja salīdzinām ar Krieviju, tad tur apmācību iztrūkst, bet nevar teikt, ka viņu pusē viss ir tikai slikti. Lai cik smags būtu karš Ukrainā, abas puses mācās. Un arī Krievijas puse no šī kara iegūst vērtīgas atziņas. Dzīvojot šajā gadsimtā, civilizētā pasaulē, man tas liekas tik nepareizi, ka sava neatkarība, sava brīvība ir katru dienu jāsargā. Tāpat man ir grūti saprast, bet es cenšos saprast, ka ir senioru daļa, kuriem ir grūti adaptēties pēc padomju gados pavadītā laika. Viņi ir izauguši padomju laikā un joprojām domā, cik toreiz bija labi. Darbs visiem bija, problēmu nebija. Laikam pārāk ilgs laiks ir pavadīts padomju varā, un grūti lauzt šo domāšanu. Savukārt kas attiecas uz kritisko domāšanu, informācijas pārpilnību, tad tas skar visas nozares. Daudziem patīk izteikt savu viedokli, bet kopbildi neredz. Un kritiskā domāšana militārajā nozarē – tas ir ļoti svarīgi, jo informācijas karš notiek. Krievija ir ļoti spēcīga šajā ziņā. Un, kā zināms, informatīvais karš ir vērsts arī uz Latviju, un ar to pietiek, lai vietējie Putina atbalstītāji pavilktos un dalītos ar šādām ziņām. Lai tā nenotiktu, ir jāizglīto bērni un jaunieši,” uzsver Roberts.
Kāds ir mans pienesums?
Roberts ir gados jauns cilvēks ne tikai ar virsnieka stāju, kurš ir gatavs aizstāvēt savu dzimteni, bet vienlaikus grib garīgi augstvērtīgi izjust miera laiku dzīvi. Viņš ir ar iznesīgu dejas soli un jaunības degsmi. Roberts ir novērojis, kā te pietrūkst jauniem cilvēkiem, un tās ir balles dejas.
“Cilvēki mēdz konstatēt problēmu, un ir maz tādu, kuri domā, bet ko tad tieši es varu darīt, kāds ir mans pienesums, lai būtu labāk? Mans spilgtākais piemērs – Gulbenes, Balvu, Alūksnes reģionā nav balles deju pasniedzēja, tāpēc esmu uzņēmies palēnām pats vadīt balles deju nodarbības. Tā veidojot šo kultūru un apvienojot kopienu. Tagad pats vēl mācos. Turpināšu sevi izglītot un dot savu pienesumu tālāk. Līdzīgi arī bija ar Zemessardzi. Iestājos Zemessardzē, lai dotu savu pienesumu, un katrs šādā veidā var dot savu artavu kādā jomā, kas interesē, vai ko prot, nevis kūtri stāvēt malā,” uzskata Roberts.
