“Kausu un medaļas te par uzvaru šahā nedod, bet tas nekas.”
Vēstures fakti liecina, ka šahs ir viena no vecākajām zināmajām galda spēlēm. Tā sākotnēji tika izstrādāta Indijā, ap mūsu ēras 6.gadsimtu, kad to sauca par čaturangu. Daudzas un dažādas spēles gadsimtu gaitā nav izturējušas laika pārbaudi, turpretī šahs gan. Ar laiku spēle attīstījās, pārņemot dažādas kultūras, un kļuva par to, ko mēs tagad pazīstam kā šahu. Šaha spēle ieguva plašu popularitāti Eiropā viduslaikos. To sāka spēlēt karaļu un aristokrātu lokā, un tā kļuva par elitāru un prestižu spēli. Šahu var spēlēt tiešsaistē pret datoru, ģimenes lokā vai ar draugiem mājās, piedalīties šaha sacensībās, bet, vai jums kādreiz ir bijusi iespēja spēlēt šahu pilī? Ja nē, bet esat šaha cienītājs, tad droši var doties uz Stāmerienas pili.
Vienā no pils istabām uz galda stāv šahs. Kausu un medaļas te par uzvaru šahā nedod, bet tas nekas. Te šai galda spēlei ir pavisam citādāka noskaņa, jo pilī valda īpaša atmosfēra. To nevar aprakstīt, tas katram pašam jāpiedzīvo. Svētdien, kad dienas pirmajā pusē laika apstākļi galīgi nelutināja, devos uz Stāmerienas pili. Lai arī tur esmu bijusi neskaitāmas reizes, vienmēr ir patīkami atgriezties, vienkārši tāpat, nesteidzīgi pavadot brīvo dienu, apskatot izstādes un uzspēlējot šahu. Daudzi no ciemiņiem, kas viesojušies Stāmerienas pilī, priecājas par iespēju īpaši vasarā ne tikai apskatīt pili, bet arī nopeldēties turpat blakus esošajā Stāmerienas ezerā.
Nav ne jaunums, ne noslēpums, ka Stāmerienas pils ir starp iecienītākajiem tūrisma objektiem mūsu novadā. Un tas arī nepārsteidz. Pils piesaista ar viesmīlību, stāstiem, leģendām, skaistumu. Ne velti viesu grāmatā ierakstu netrūkst. Cilvēki, kas tur viesojušies, jūsmo. Stāmerienas pili, ko dēvējam par Eiropas romantisma pērli, pazīst ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Ir prieks, ka to spējam novērtēt paši un mūsu viesi. Kad pērnā gada septembra nogalē vēl varēju baudīt saulainās un jaukās dienas Lāčausī kopā ar saviem draugiem no citiem novadiem, tad pirmais, ko no viņiem dzirdēju, kad viņi ieradās: mēs tomēr aizbrauksim līdz Stāmerienas pilij. Ļoti gribas redzēt šo vietu! Un mēs, vietējie, priecājamies, ka mūsu viesiem savā novadā ir, ko rādīt, ir, ar ko lepoties, un ir, par ko stāstīt.
